Francisks par katoļu un pareizticīgo Baznīcas kopīgajām saknēm
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Sākumā Svētais tēvs pastāstīja, kā viņam radās doma apmeklēt Grieķiju. Lūdzoties pie apustuļu un mocekļu kapa Romā, viņš sajuta pamudināju ar lielu cieņu un pazemību svētceļot uz Grieķiju, lai atjaunotu apustulisko vienotību un dzīvinātu brālīgo mīlestību. Viņš atgādināja, ka ar arhibīskapu Jeronīmu tikās jau pirms pieciem gadiem Lesbas salā, un šajā sakarā kārtējo reizi norādīja, ka migrantus nedrīkst vienaldzīgi atstāt un raudzīties uz viņiem kā uz nastu.
Turpinājumā pāvests izvirzīja jautājumu par saknēm: “Kādas ir mūsu kopīgās saknes, kas sniedzās cauri gadu simteņiem?” Tās ir apustuliskās saknes – viņš uzsvēra. Svētais Pāvils tās izgaismo, lietojot izteicienu “uzcelti uz apustuļu pamata” (Ef 2, 20). Šīs saknes, kas izauga no Evaņģēlija sēklas, sāka nest bagātus augļus tieši grieķu kultūrā – sacīja Francisks, ar to domājot par senajiem Baznīcas tēviem un pirmajiem ekumeniskajiem konciliem.
Pēc tam kristiešu starpā, diemžēl, notika attālināšanās. “Mūs saindēja pasaulīgās indes, aizdomu nezāle palielināja distanci, un mēs izbeidzām izkopt vienotību”, teica katoliskās Baznīcas vadītājs.
Tomēr lielu mierinājumu sniedz tas, ka mūsu saknes ir apustuliskas un ka Dieva stāds, neraugoties uz sava laika bojājumiem, aug un nes augļus vienā Garā. Svētais Gars ir tas, kurš nes Baznīcai gaismu. Tikai viņš ar savu nenorietošo spožumu var kliedēt katru tumsu un izgaismot mūsu soļus – uzsvēra pāvests.
Tālāk Francisks runāja par Svēto Garu kā “vienotības”, “gudrības” un “iepriecināšanas eļļu”. Svētais Gars vispirms ir vienotības eļļa – viņš sacīja. Svētajos Rakstos tiek runāts par eļļu, pateicoties kurai cilvēka vaigs var mirdzēt (sal. Sal 104, 14). Cik svarīgi šodien ir atzīt to vienreizējo vērtību, kas atmirdz katrā cilvēkā, katrā brālī! – uzsvēra pāvests. Šīs kopīgās cilvēcības atzīšana ir izejas punkts, lai veidotu vienotību. Un vienotība starp brāļiem nes Dieva svētību. Svētais tēvs mudināja nebaidīties palīdzēt viens otram pielūgt Dievu un kalpot tuvākajam, pilnīgi respektējot otra brīvību. “Es lūdzos”, viņš apliecināja, “lai mīlestības Gars gūst virsroku pār mūsu pretošanos un padara mūs par vienotības cēlājiem, jo, ja mīlestībai patiešām izdodas izskaust bailes un pārvērst tās mīlestībā, tad mēs atklāsim, ka tas, kas mūs glābj, ir vienotība”. Šajā sakarā pāvests uzdeva jautājumu, kā gan lai mēs liecinām pasaulei par evaņģēlisko saskaņu, ja mēs, kristieši, esam šķirti. Kā mēs varam sludināt Kristus mīlestību, kas sapulcina ļaudis, ja neesam vienoti savā starpā?
Otrkārt, Svētais Gars ir gudrības eļļa. Viņš svaidīja Kristu un grib iedvesmot kristiešus. Ja mēs paklausām Viņa lēnprātīgajai gudrībai, tad aizvien labāk iepazīstam Dievu un kļūstam atvērtāki pret citiem – norādīja Francisks. Viņš pauda gandarījumu par to, ka šī pareizticīgo Baznīca, kas ir ticības inkulturācijas pirmā bagātā mantiniece, piešķir lielu nozīmi teoloģiskajai formācijai un sagatavošanai. Viņš pauda gandarījumu arī par Grieķijas pareizticīgo Baznīcas sadarbību ar Romas katoļu Baznīcu un Svēto Krēslu.
Treškārt, Svētais Gars ir iepriecināšanas eļļa. Šajā sakarā pāvests norādīja, ka Viņš arī šodien skubina mūs parūpēties par vājākajiem un trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem, un aicināja attīstīt sadarbību mīlestības darbos, savstarpēji atvērties un kopā strādāt pie ētiskā un sociālā rakstura jautājumiem, lai tādā veidā kalpotu mūsdienu cilvēkiem un nestu viņiem Evaņģēlija iepriecinājumu. “Šodien vairāk nekā jebkad agrāk Gars mūs aicina dziedēt cilvēces rētas ar tuvākmīlestības eļļu”, uzsvēra Francisks. Viņš atgādināja, ka arī šodien Kristus vēlas, lai mēs būtu nomodā un lūgtos. Lūgšana vienam par otru ir nepieciešama, lai nestu pasaulei Dieva iepriecinājumu, dziedētu ievainotās attiecības un attīrītu atmiņu.
Pāvests izteica cerību, ka katoļi un grieķu pareizticīgie varēs kopā vērsties pie Jēzus, un lūdza Svēto Garu, lai tie neļautu sevi paralizēt negatīvismam un pagātnes aizspriedumiem, bet varētu palūkoties uz realitāti jaunām acīm. Kad ticības brāļi cits citam tuvojas, viņu sirdīs nonāk Gara mierinājums – sacīja Francisks.
Arhibīskaps Jeronīms II pasniedza pāvestam Franciskam attēlu ar svētā Pāvila slaveno runu Atēnu areopāgā, bet Francisks Jeronīmam – “Codex Pauli”, kas tika izdots apustuļa Pāvila dzimšanas atceres 2000. gadskārtā. Viesu grāmatā Svētais tēvs ierakstīja: “Es ierados šeit ar mīlestību un cieņu kā svētceļnieks un brālis Kristū. Domāju par mūsu kopīgajām apustuliskajām saknēm un lūdzu Svēto Garu, lai Viņš palīdz mums kopā staigāt Viņa ceļus”.
