Pāvests jauniešiem: "Mēs esam Dieva mīļotie bērni"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pēc sirsnīgās sagaidīšanas ceremonijas, kuras laikā minētās skolas jaunieši nodejoja tradicionālo deju, divas grieķu tautības meitenes un viena liceja skolniece no Sīrijas sniedza liecības.

Katrīna runāja par šaubām. “Kad es redzu cilvēkus ciešam, mana ticība tiek pakļauta pārbaudījumam”, viņa sacīja. Atbildot šai jaunajai sievietei, pāvests teica: “Nebaidieties no šaubām, jo tās nav ticības trūkums. Tieši pretēji, šaubas ir ‘ticības vitamīni’. Tās nostiprina ticību, tas ir, padara to apzinātāku, brīvāku, nobriedušāku”. Viņš piebilda, ka ticība ir iešana kopā ar Jēzu, kurš ved mūs pie rokas, pavada mūs, iedrošina un, kad mēs krītam, atkal pieceļ.

Svētais tēvs atzina, ka reizēm, kad mūs piemeklē dažādas dzīves grūtības, kad netiekam saprasti, piedzīvojam vientulību vai vilšanos, pie mūsu sirds durvīm var sākt klauvēt šādas šaubīgās domas: “Varbūt ar mani nav kaut kas kārtībā…., varbūt es esmu kļūda”. “Draugi, tas ir kārdinājums, ko vajag noraidīt!” uzsvēra Francisks. “Ļaunais gars iesēj mūsu sirdī šīs šaubas, lai ievestu mūs skumjās”. “Ko darīt?” viņš jautāja. “Ko darīt, kad šādas šaubas kļūst smacējošas un nedod mums mieru, kad zūd paļāvība un vairs nezinām, ar ko sākt? Jāatrod izejas punkts. Kāds?”

Pāvests ieteica šaubu brīžos ieklausīties savā klasiskajā kultūrā. Ziniet, kāds bija filozofijas, arī mākslas, kultūras, zinātnes izejas punkts? – viņš jautāja. Viss sākās ar brīnīšanos. Filozofija sākās ar brīnīšanos par lietām, dzīvi, radības harmoniju, dzīvības noslēpumu. Tieši tā radās filozofija.

Brīnīšanās ir ne tikai filozofijas, bet arī ticības sākums – turpināja Francisks. Viņš paskaidroja, ka galvenais ticībā ir nevis kāda ideja vai morāle, bet realitāte, kāda ļoti skaista realitāte, kas nav atkarīga no mums un kas atstāj mūs ar atvērtu muti, un proti: mēs esam Dieva mīļotie bērni! Šī patiesība, ka “mēs esam Dieva mīļotie bērni”, ir ticības sirds. Mums ir Tēvs, kurš ir nomodā pār mums un nekad nepārstāj mūs mīlēt.

Pāvests atzina, ka, ja stāvēsim spoguļa priekšā, mēs varbūt neieraudzīsim sevi tādus, kādus gribētu ieraudzīt, jo pastāv briesmas, ka mēs varētu centrēties uz to, kas mums nepatīk. Taču ja mēs nostāsimies Dieva priekšā, tad perspektīva mainīsies. Mēs varam tikai brīnīties, ka vienmēr esam bijuši un būsim Viņa mīļotie bērni, neraugoties ne uz kādām savām vājībām un grēkiem.

Tā vietā, lai stātos spoguļa priekšā, kāpēc tu never vaļā savas istabas logu, lai apstātos visa tā skaistuma priekšā, ko redzi? – jautāja Svētais tēvs. “Izej no sevis!” – viņš mudināja. “Un tad saki: ‘Tas ir man, tā man ir dāvana, mans Tēvs! Cik ļoti Tu mani mīli!’ Dārgie jaunieši, padomājiet! Ja jau mūsu acīs radība ir skaista, tad Dieva acīs katrs no mums ir bezgala daudz skaistāks!” Tāpēc Francisks aicināja jauniešus ļaut sevi Dievam mīlēt. Dievs mums tic un mīl mūs vairāk nekā mēs paši sevi varam mīlēt.

Visbeidzot, atbildot joprojām Katrīnas liecībai, pāvests sacīja: “Un kad esat vīlušies par izdarīto, ir vēl kāds izbrīns, ko nevajadzētu palaist garām: piedošanas izbrīns.” Dievs piedod vienmēr. Mums ir grūti lūgt piedošanu, bet Viņš vienmēr piedod. Evaņģēlija prieka gaismā mūsu grūtības nostājas otrajā plānā. Tāpēc jāsāk ar brīnīšanos – mudināja Francisks. Būt kristietim pamatā nenozīmē darīt to vai to. Protams, mums ir jādarbojas, bet tas nav galvenais. Būt kristietim pamatā nozīmē ļaut Dievam sevi mīlēt un atzīt, ka mēs esam vienreizēji Dieva priekšā.

Turpinājumā pāvests atbildēja Joannas liecībai. Šī jaunā sieviete iepazina ticību, pateicoties savai mātei un vecajai mātei. “Tādā veidā Jēzus kļuva tev tuvs”, sacīja Francisks. Kad mēs Viņam atveramies, esam ļoti laimīgi. Lai iepazītu Dievu, nepietiek, ka mums par Viņu ir skaidras idejas, bet ir jādodas pie Viņa. Ar Jēzu iepazīstina konkrēti cilvēki. Dievs neieliek mūsu rokās katehismu, bet ienāk mūsu dzīvē caur konkrētiem cilvēkiem.

Lai iemantotu prieku, jākalpo citiem. Tieši kalpošana ir Jēzus novitāte. “Gribi darīt savā dzīvē kaut ko jaunu? Gribi atkal kļūt jauns?” jautāja pāvests. Viņš mudināja neaprobežoties tikai ar kādu tvītu, virtuālo tikšanos, bet meklēt reālās satikšanās. Nemeklēt redzamību, bet neredzamo. Tas ir kaut kas oriģināls, revolucionārs. Lai satiktu otru, ir jāiziet no sevis. Taču ja tu esi ieslodzīts sevī, tu nekad viņu nesatiksi, nekad neuzzināsi, ko nozīmē kalpot. Kalpošana ir viscēlākais, ko cilvēks var darīt.

Šodien daudzi ir aktīvi sociālajos tīklos, bet nav pārāk sabiedriski – atzina Svētais tēvs. Daudzi ir ierāvušies sevī, kļuvuši par savu telefonu vergiem. Viņi tur tos rokā, bet uz ekrāna pietrūkst otra, pietrūkst viņa acu skatiena, viņa elpas, viņa roku. Ekrāns ļoti viegli kļūst par spoguli. Tu domā, ka tev priekšā ir visa pasaule, bet īstenībā tu esi viens, virtuālajā pasaulē, kas ir pilna ar šķietamībām, ar apstrādātām fotogrāfijām, lai vienmēr izskatītos skaisti un labā formā. Turpretī, cik skaisti ir būt ar citiem, izbaudīt dalīšanās prieku, kalpošanas degsmi.

Visbeidzot pāvests atbildēja Abudai, skolniecei no Sīrijas, kura ar savu ģimeni ieradās Grieķijā gumijas laivā. “Tā ir īsta moderno laiku odiseja”, atzina Francisks. Dzīves jēga nav sēdēšana pludmalē, gaidot, lai vējš atnes kaut ko jaunu. Glābšana ir dziļumā, plašumā, meklējumos, sapņu piepildījumā, patiesos sapņos, tādos, kas tiek īstenoti ar vaļējām acīm, kurus piepildot, jāsastopas ar grūtībām, cīņām, pretvējiem, negaidītām vētrām. “Taču neļaujiet savām bailēm sevi paralizēt, sapņojiet lielus sapņus! Un sapņojiet kopā!” mudināja pāvests. Šajā ceļā vienmēr atradīsies tādi, kuri teiks, ka nav vērts. Tie ir sapņu slepkavas, cerības nogalinātāji, neārstējami pagātnes nostaļģiķi.

Abudai pietika cerības drosmes. Izvēlēties nozīmē tikt galā ar bailēm par nezināmo, iziet no standarta rāmjiem, pieņemt lēmumu ņemt savu dzīvi rokās. Lai mūsu izvēles būtu labas, pāvests ieteica paturēt prātā kādu patiesību, un proti: labi lēmumi vienmēr skar citus, un ne tikai sevi.

Skanot aplausiem, pāvests beidza savu uzrunu ar grieķu teicienu: Brostà, óli masí, “Visi kopā uz priekšu”.