Pāvests Vecgada vakarā: apjukuma laikā būsim atbildīgi un solidāri
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vai ir iespējams pateikties pēc tik nogurdinoša gada kāds bija 2021. gads? Pāvests atzina, ka pandēmijas laikā cilvēkos aizvien vairāk pieauga apjukuma sajūta, un uzsvēra, ka, neskatoties uz to, mēs varam pateikties un mums tas ir jādara. Un viņš skaidroja, kāpēc tomēr ir jābūt pateicīgiem par nodzīvoto vēl vienu gadu. Tā kā 1. janvārī Baznīca svin Dieva Mātes svētkus, Svētais tēvs norādīja uz viņu kā priekšzīmi. Marija, “kontemplējot savu Dēlu, izjūt Dieva tuvumu, jūt, ka Dievs nav pametis savu tautu, ka Viņš ir atnācis, ir tuvu, ir Dievs-ar-mums”.
Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts:
"Šajās dienās liturģija mūs aicina atmodināt sevī izbrīnu par Iemiesošanās noslēpumu. Ziemassvētki varbūt ir tie svētki, kas visvairāk izraisa šo iekšējo attieksmi: izbrīnu, brīnīšanos, kontemplāciju… Kā tas ir ar Betlēmes ganiem, kuri vispirms saņem no eņģeļa spožo vēsti un pēc tam skrien un patiešām atrod zīmi, kas viņiem tika norādīta – autiņos ietītu un silītē guldītu Bērnu. Ar asarām acīs viņi nometas ceļos tikko piedzimušā Pestītāja priekšā. Taču ne tikai viņi, bet arī Marija un Jāzeps ir svēta izbrīna pārņemti par to, ko stāsta gani – ko gani dzirdēja no eņģeļa mutes par šo Bērnu.
Tā ir: nevar svinēt Ziemassvētkus bez izbrīna. Tomēr runa ir par tādu izbrīnu, kas neaprobežojas ar virspusīgu sajūtu, saistītu ar svētku ārējo aspektu vai, vēl sliktāk, ar patēriņa drudzi. Ja Ziemassvētki tiek sašaurināti līdz šādam līmenim, tad nekas nemainās: rītdiena būs tāda pati, kāda bija vakardiena, nākošais gads būs tāds pats kā pagājušais utt. Tas nozīmētu uz pavisam īsu brīdi sasildīties pie salmu uguns un nepakļaut visu sevi Notikuma spēkam, neuztvert Kristus dzimšanas noslēpuma pašu būtību.
Un būtība ir šī: “Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1, 14). Mēs to dzirdam atkārtojam vairākkārt šajā vesperu liturģijā, ar kuru iesākas Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētki. Viņa ir pirmā lieciniece, pirmā un vissvarīgākā, taču vienlaikus – vispazemīgākā lieciniece. Vissvarīgākā tāpēc, ka vispazemīgākā. Viņas sirds ir piepildīta ar izbrīnu, bet bez romantisma, salduma, izkropļota garīguma ēnas. Nē. Māte mūs atgriež realitātē, pievērš Ziemassvētku patiesībai, kas ir ietverta šajos trīs svētā Pāvila vārdos: “Dzimis no sievietes” (Gal 4, 4). Kristīgā izbrīna avots nav kaut kādi specefekti, fantāziju pasaule, bet ir realitātes noslēpums: nav nekā brīnišķīgāka un pārsteidzošāka par realitāti! Zieds, zemes gabaliņš, kāda cilvēka dzīvesstāsts, satikšanās… Veca vīra krunkainā seja un tikko uzplaukusī bērna seja. Mamma, kas tur rokās savu bērnu un to baro ar krūti. Tur izgaismojas noslēpums.
Brāļi, māsas, Marijas izbrīns, Baznīcas izbrīns ir pateicības pilns izbrīns. Marijas pateicība, kura, kontemplēdama Dēlu, jūt Dieva tuvumu, jūt, ka Dievs nav atstājis savu tautu, ir atnācis, ir tuvu, ir Dievs-ar-mums. Problēmas nepazuda, grūtību un raižu netrūkst, tomēr mēs neesam vieni: Tēvs “sūtīja savu Dēlu” (Gal 4, 4), lai izpirktu mūs no grēka verdzības un atgrieztu mums dēlu cieņu. Viņš, Viendzimušais, kļuva par pirmdzimto starp daudziem brāļiem, lai atkal savestu mūs visus, kas bijām nomaldījušies un izklīduši, Tēva mājās.
Šis pandēmijas laiks palielināja visā pasaulē apjukuma sajūtu. Pēc pirmā reakcijas posma, kad visi jutāmies solidāri, kā vienā laivā, izplatījās tā sauktais kārdinājums “glābjas, kas var”. Tomēr, paldies Dievam, mēs atkal reaģējām ar atbildības sajūtu. Mēs patiešām varam teikt “paldies Dievam” un tas mums ir jādara, jo solidāras atbildības izvēles pamatā nav pasaule: tās avots ir Dievs; vēl jo vairāk, Jēzus Kristus, kurš reizi par visām reizēm iezīmēja mūsu dzīvē sava sākotnējā aicinājuma “ceļu”: lai visi būtu brāļi un māsas, viena Tēva bērni.
Romai šis aicinājums ir ierakstīts sirdī. Romā visi jūtas kā brāļi; zināmā mērā, visi jūtas kā mājās, jo šī pilsēta sevī glabā universālu atvērtību. Tā ir to saņēmusi no savas vēstures, savas kultūras; galvenokārt, no Kristus Evaņģēlija, kas šeit iesakņojās dziļi un auglīgi, pateicoties mocekļu asinīm.
Taču arī šajā ziņā būsim uzmanīgi: viesmīlīgu un brālīgu pilsētu atpazīst ne jau no tās “fasādes”, no skaistām uzrunām, no skaļām taures skaņām. Nē. To pazīst no ikdienas vērības, “darba dienu” uzmanības pret tiem, kuriem klājas visgrūtāk, pret ģimenēm, kuras visvairāk izjūt krīzes smagumu, pret cilvēkiem ar smagu invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem, pret tiem, kuriem ik dienas uz darbu jābrauc ar sabiedrisko transportu, kuri dzīvo perifērijās, pret tiem, kurus dzīvē ir skārusi kāda neveiksme un kuriem ir vajadzīgi sociālie pakalpojumu, utt.
Roma ir brīnišķīga pilsēta, kas nebeidz apburt; bet tiem, kuri tajā dzīvo, tā ir nogurdinoša pilsēta, diemžēl, ne vienmēr savu pilsoņu un viesu cienīga, pilsēta, kas dažreiz atbaida. Tāpēc es novēlu, lai visi, kas tur dzīvo un uzturas darba vajadzībās, kā svētceļnieki vai tūristi, varētu to aizvien vairāk novērtēt par tās viesmīlību, cienīgo dzīvi, rūpēm par kopējām mājām, vājākajiem un trauslākajiem. Lai katrs justos pārsteigts, atklājot šajā pilsētā skaistumu, kas, es teiktu, ir “saskanīgs” un izraisa pateicību.
Māsas un brāļi, šodien Māte – Māte Marija un Māte Baznīca – mums rāda Bērnu. Viņa mums smaida un saka: “Viņš ir Ceļš. Sekojiet Viņam, uzticieties”. Sekosim Viņam ikdienas ceļā: Viņš piepilda laiku, piešķir jēgu darbiem un dienām. Uzticēsimies gan prieka, gan sāpju brīžos: cerība, ko Viņš mums dod, ir cerība, kas nepieviļ."
