Neapmierināties ar remdenu un atšķaidītu ticību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Baznīca ar Dieva palīdzību turpina savu stingro apņemšanos panākt taisnību tās locekļu pastrādātās vardarbības upuriem, ar īpašu vērību un stingrību piemērojot tam paredzētos kanoniskos likumus – sacīja Francisks, runājot par cīņu ar dažāda veida, tai skaitā, seksuālajiem noziegumiem. Šajā lietā viņš norādīja uz izšķiršanu un izlēmīgu rīcību.
Tā kā Ticības Mācības kongregācijas kompetencē ietilpst arī iespējamo pārdabisko parādību izpēta, tad Svētais tēvs norādīja, ka arī tur ir vajadzīga tā saucamā izšķiršana, lai Dieva tauta varētu saņemt “drošas un pārliecinošas norādes”.
Izšķiršana ir jo īpaši vajadzīga, minētajai kongregācijai veicot vēl kādu uzdevumu, proti laulības saišu in favorem fidei atraisīšanu. “Kad, pamatojoties uz Pēterim piešķirtām pilnvarām, Baznīca atļauj atraisīt nesakramentālās laulības saites”, sacīja pāvests, “tad nav runa tikai par laulības, kas jau ir faktiski izgāzusies, kanonisku izbeigšanu. Īstenībā ar šo izcili pastorālo darbību es vienmēr tiecos veicināt katoļu ticību – in favorem fidei! – jaunajā savienībā un ģimenē, kuras kodols būs šī jaunā laulība”.
Turpinājumā Francisks atgādināja, ka izšķiršana ir ļoti svarīga arī sinodālajā ceļā. Tur notiek klausīšanās, domu un viedokļu apmaiņa, taču bez izšķiršanas tas nemaz nebūtu īsts sinodālais ceļš, kurā galvenais varonis ir Svētais Gars.
Uzrunā pāvests pievērsās personas cieņas aizsardzībai. Mūsdienās, ko iezīmē daudzi sociālie un politiskie saspīlējumi un spriedze pat medicīnas jautājumos, pieaug kārdinājums uzskatīt otru par svešinieku vai ienaidnieku, liedzot viņam patiesu cieņu – sacīja Francisks. Tāpēc jo īpaši šajos laikos ir svarīgi uzsvērt un atgādināt 2000 gadus seno Baznīcas mācību, ka cilvēks jau no dabas ir apveltīts ar neizmērojamu personas cieņu no ieņemšanas brīža līdz viņa dabiskajai nāvei. Svētais tēvs atgādināja, ka cilvēks ir radīšanas meistardarbs. Viņš ir Dieva gribēts un mīlēts. Viņš ir partneris Dieva mūžīgajos plānos un par viņa glābšanu Jēzus atdeva savu dzīvību. Jēzus nomira pie krusta par katru cilvēku, par katru no mums.
Noslēgumā Francisks pievērsās ticības tematam. Ticībai jābūt par katra kristieša dzīves un darbības sirdi – viņš atgādināja. Runa ir nevis par vispārīgu vai atšķaidītu ticību kā ūdenī atšķaidītu vīnu, kas tādējādi zaudē savu garšu, nevis par remdenu ticību, bet īstu un patiesu ticību, kas ir spējīga “iededzināt” mūsdienu cilvēku sirdis. Runa ir par “izaicinošu” ticību.
Svētais tēvs aicināja neaizmirst, ka ticība, kas neizaicina, ir ticība, ko piemeklējusi krīze; ticība, kas neveicina augšanu, ir ticība, kurai jāaug; ticība, kas nerada jautājumus, ir ticība, par kuru mums jāaizdomājas; ticība, kas mūs nedzīvina, ir ticība, ko jādzīvina; ticība, kas mūs nesatricina, ir ticība, ko jāsatricina.
