Pāvesta Vēstījums 56. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Pagājušajā gadā,” raksta Francisks, “pārdomājām par nepieciešamību “iet un redzēt”, lai atklātu realitāti un pastāstītu par to, vadoties pēc savas notikumu pieredzes un tikšanās ar cilvēkiem.” Sekojot pa šo līniju, šoreiz pāvests vēlas pievērst uzmanību citam darbības vārdam. Tas ir “klausīties”. Viņš atzīmē, ka šis vārds ir izšķirošs sociālās komunikācijas gramatikā un ir autentiska dialoga nosacījums.

 “Zaudējam spēju klausīties cilvēku, kurš atrodas mūsu priekšā – gan ikdienas attiecībās, gan debatēs par visnozīmīgākajiem pilsoniskās sadzīves jautājumiem. Tai pašā laikā, klausīšanās sastopas ar jaunu svarīgu attīstību komunikatīvajā un informācijas jomā caur dažādiem apraides un audio čata piedāvājumiem. Tas apliecina, ka klausīšanās paliek būtiska cilvēciskajā saziņā,” norāda pāvests.

No Svēto Rakstu lappusēm mācāmies, ka klausīšanās nenozīmē tikai akustisku uztveri, bet, ka tā ir būtiski saistīta ar dialoga attiecībām starp Dievu un cilvēci. “Shema’ Israel – Klausies, Izraēli”, teikts Atkārtotā likuma grāmatā (6,4). Toras pirmā baušļa aicinājums ir nemitīgi atkārtots Bībelē. Svētais Pāvils apgalvo, ka “ticība nāk no dzirdētā” (Rm 10,17). Iniciatīva, patiesībā, pieder Dievam, kurš runā, un kuram mēs atbildam klausoties. Arī šī klausīšanās nāk no Viņa žēlastības, kā tas notiek ar jaundzimušo, kurš atbild uz mammas un tēta skatienu un balsi.

Starp piecām maņām, Dieva privileģētā, šķiet, ir tieši dzirde, varbūt tāpēc, ka tā ir mazāk invazīva, diskrētāka nekā redze, un tātad, cilvēkam atvēl lielāku brīvību. Klausīšanās atbilst Dieva pazemīgajam stilam. Tā ir darbība, kas Viņam ļauj atklāties kā tādam, kurš, runājot, rada cilvēku pēc savas līdzības, un klausoties, atzīst viņu kā savu sarunas biedru. Dievs cilvēku mīl, tāpēc vēršas pie viņa ar Vārdu un “pievērš ausi”, lai viņu klausītos.

Cilvēks, tieši pretēji, cenšas aizbēgt no attiecībām, pagriezt muguru un “aizvērt ausis”, lai nevajadzētu klausīties. Atteikšanās klausīties bieži beidzas ar agresivitāti pret otru, kā tas notiek ar diakona Stefana klausītājiem, kuri, stiprā balsī kliegdami, aizbāza savas ausis un vienprātīgi uzbruka viņam (Apd 7,57). No vienas puses ir Dievs, kurš vienmēr atklājas kā tāds, kurš komunicē par velti, no otras puses, cilvēks, kurš tiek aicināts klausīties. Kungs skaidri aicina cilvēku uz mīlestības derību, lai cilvēks visā pilnībā varētu kļūt tas, kas viņš ir: Dieva attēls un līdzība savā spējā klausīties, pieņemt, dot citam vietu.

Klausīšanās ir mīlestības dimensija. Tāpēc Jēzus aicina savus mācekļus, lai pārbaudītu viņu klausīšanās kvalitāti. “Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties” (Lk 8,15), brīdina Jēzus, pēc tam, kad ir pastāstījis līdzību par sējēju. Viņš liek saprast, ka nepietiek ar klausīšanos vien, bet ir jāklausās labi. Tikai tas, kurš pieņem Vārdu ar “skaistu un labu” sirdi un to uzticīgi glabā, nes dzīvības un pestīšanas augļus (sal Lk 8,15). Tikai ievērojot, kuru klausāmies, ko klausāmies un kā klausāmies, varam augt komunikācijas mākslā, kuras centrā nav kāda teorija, vai tehnika, bet gan “sirds spēja, kas iespējamu dara tuvību” (Ap. pamud. Evangelii gaudium, 171).

Mums visiem ir ausis, bet bieži vien arī tas, kuram ir teicama dzirde, nespēj sadzirdēt otru. Pastāv iekšējs kurlums, kas ir ļaunāks par fizisko kurlumu. Klausīšanās neattiecas tikai uz dzirdes maņu, bet uz visu personu. Patiesais klausīšanās sēdeklis ir sirds. Ķēniņš Zālamans, lai arī vēl būdams pavisam jauns, izrādījās ļoti gudrs lūdzot Kungam, lai tas dod viņam “sirdi, kas klausās” (1 Ķēn 3,9). Arī svētais Augustīns aicināja klausīties ar sirdi (corde audire), pieņemt vārdus nevis ārēji ar ausīm, bet garīgi ar sirdi: “Lai jūsu sirds nav ausīs, bet ausis sirdī”, viņš teica. Savukārt, svētais Asīzes Francisks aicināja savus brāļus “pieliekt sirds ausi”.

Tāpēc, pirmā klausīšanās, kas ir jāatklāj, kad tiecamies pēc patiesas komunikācijas, ir ieklausīšanās sevī, savās vispatiesākajās vajadzībās – tajās, kas ir ierakstītas katras personas dziļākajā iekšienē. Ir jādodas tālāk, klausoties to, kas mūs dara vienreizējus visā radībā. Tā ir vēlēšanās būt attiecībās ar citiem un ar Citu. Mēs neesam radīti, lai dzīvotu kā atomi, bet gan, lai dzīvotu kopā.

Pāvests vēstījumā atzīmē, ka pastāv tāda dzirdes izmantošana, kas nav klausīšanās, bet gan tās pretstats. Tā ir ausīšanās. Šis kārdinājums ir bijis vienmēr, un šodien, sociālo tīklu klātbūtnē, ausīšanās un spiegošana, izmantojot citus mūsu interesēs, šķiet, ir kļuvušas vēl akūtākas. Taču, tas, kas komunikāciju dara labu un patiesi cilvēcīgu, ir tā cilvēka klausīšanās, kurš atrodas mums pretim, seju pret seju, tā ir otra klausīšanās, kuram tuvojamies ar lojālu, uzticīgu un godīgu atvērtību.

Klausīšanās trūkums, ko daudzreiz pieredzam savā ikdienā, diemžēl, šķiet, acīmredzams arī sabiedriskajā dzīvē, kur, tā vietā, lai klausītos, bieži tiek “runāts virsū”. Tas liecina par faktu, ka vairāk tiek meklēta vienprātība, nevis patiesība un labums. Lielāka uzmanība tiek veltīta auditorijai, nevis uzklausīšanai. Savukārt, laba komunikācija netiecas pēc publikas iespaidošanas ar kādu efektīgu joku, kura mērķis ir padarīt smieklīgu sarunas biedru. Laba komunikācija uzmanību velta sarunas biedra apsvērumiem un cenšas saprast lietas būtību. Ir skumji, kad arī Baznīcā veidojas ideoloģiskas nometnes, klausīšanās pazūd un vieta tiek dota sterilām kontrapozīcijām.

Pāvests atzīmē, ka daudzos dialogos mēs nekomunicējam vispār. Mēs vienkārši gaidām, kad otrs beigs runāt, lai uzspiestu savu skatījumu. Filozofs Abrahams Kaplans norāda, ka šādās situācijās dialogs, patiesībā, ir “duologs”, jeb monologs divās balsīs. Turpretim, patiesā komunikācijā gan “es”, gan “tu” “izejam” viens otram pretim.

Klausīties, tātad, ir pirmais nepieciešamais nosacījums labā komunikācijā. Nav iespējams komunicēt, ja vispirms neklausāmies un nav iespējama laba žurnālistika, ja nespējam klausīties. Lai sniegtu līdzsvarotu un pilnīgu informāciju, ir nepieciešams ilgi klausīties. Lai pastāstītu par kādu notikumu, vai aprakstītu realitāti reportāžā, ir būtiski, lai pēc tam, kad esam klausījušies, būtu gatavi arī mainīt ideju un pārveidot savas sākotnējās hipotēzes.

Tikai tad, kad izejam no monologa, ir iespējams sasniegt to balsu saskanīgumu, kas ir garants patiesai komunikācijai. Uzklausīt vairākus avotus, “neapstāties pirmajā krogā”, kā to māca šī amata meistari, nodrošina mūsu pasniegtās informācijas uzticamību un nopietnību. Uzklausīt vairākas balsis, uzklausīt, arī Baznīcā, mūsu brāļus un māsas, ļauj mums praktizēt izšķirošanas mākslu, kas vienmēr ļauj orientēties daudzo balsu simfonijā.

Kāpēc nopūlēties, lai klausītos? Pāvests atzīmē, ka izcilais Svētā Krēsla diplomāts, kardināls Agostino Kazaroli runāja par “pacietības moceklību”, kas ir nepieciešama, lai klausītos un liktu uzklausīt sevi, veicot sarunas ar vissarežģītākajiem sarunu biedriem, lai beigās sasniegtu vislielāko iespējamo labumu ierobežotas brīvības apstākļos. Taču, arī mazāk sarežģītās situācijās, klausīšanās vienmēr prasa pacietības tikumu līdz ar spēju ļaut pārsteigt sevi patiesībai, lai arī tas būtu tikai neliels patiesības fragmentiņš, ko saka cilvēks, kuru klausāmies. Tikai pārsteigums ļauj uzzināt.

 “Spējai klausīties sabiedrību šai ilgās pandēmijas ievainotajā laikā ir lielāka vērtība, nekā jebkad agrāk,” Vēstījumā Sociālo Komunikāciju dienai, raksta Francisks. Viņš atzīmē, ka neuzticība, kas pirms tam ir sakrājusies pret “oficiālo informāciju”, ir radījusi arī “infodēmiju”, tāpēc ir “jāpieliec auss”, lai dziļi ieklausītos, jo īpaši apstākļos, kad ir palēninājušās, vai pavisam beigušas pastāvēt daudzas ekonomiskās aktivitātes.

 “Arī piespiedu migrācija ir komplicēta veida problēma un nevienam nav gatavas receptes, kā to atrisināt,” raksta Francisks. Viņš atgādina, ka, lai pārvarētu aizspriedumus pret migrantiem un atkausētu mūsu sirdis, ir jāmēģina uzklausīt viņu stāsti. Viņš iedrošina žurnālistus to darīt.

Pāvests atgādina, ka arī Baznīcā ir nepieciešams klausīties, un ka tā ir visdārgākā dāvana, ko varam sniegt cits citam. “Mēs, kristieši, aizmirstam, ka klausīšanās kalpojumu mums ir uzticējis Tas, kurš vislabāk prot klausīties un kura darbā esam aicināti piedalīties,” raksta Francisks. Citējot vācu teologa Dītriha Bonhofera vārdus, viņš uzsver, ka ir “jāklausās caur Dieva ausi, ja vēlamies runāt caur Viņa vārdu.” “Kurš neprot klausīties brāli, drīz nespēs klausīties arī Dievu,” brīdina Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas teologs, savā laikā ievērojams pretošanās kustības dalībnieks pret nacismu.

Pāvests uzsver, ka pastorālajā darbībā vissvarīgākais ir “auss apustulāts”. “Klausīties pirms runāt, par velti atvēlēt savu laiku, lai uzklausītu cilvēku, ir pirmais tuvākmīlestības žests,” raksta Francisks. Viņš atgādina, ka nesen ir uzsākts sinodālais process un aicina lūgties, lai tas kļūtu par lielu savstarpējas uzklausīšanas iespēju.