Pāvests neredzīgajiem: pa īstam varam redzēt tikai ar sirdi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Jūsu svētceļojums ir zīme tam, ka ticīgie ar īpašām vajadzībām ir pilnībā līdzdalīgi Baznīcas vienotībā”, sacīja pāvests, uzrunājot pirms nepilniem 100 gadiem Francijā izveidotās asociācijas locekļus. Svētais tēvs kopā ar viņiem pārdomāja Jāņa evaņģēlija fragmentu, kurā aprakstīta Jēzus satikšanās ar kādu neredzīgo no dzimšanas. Vispirms jāatzīmē, ka Jēzus ir pirmais, kurš mūs ievēro. Viņa skatiens mūs apsteidz. Tas ir skatiens, kas aicina uz satikšanos, kas aicina rīkoties, aicina uz maigumu un brālību – teica Francisks. Arī mācekļi redz šo vīru, kurš nekā neprasa. Taču Jēzus ir tas, kurš saskata viņā brāli, kuram ir vajadzīga atbrīvošana, glābšana. Pāvests norādīja, ka Kungs mūs aicina attīstīt maigumu un satikšanās stilu. Mācekļi bija apstājušies pie toreiz sabiedrībā valdošā uzskata, ka tie, kuri ir dzimuši akli, ir dzimuši grēkā, ka Dievs viņus ir sodījis. Uz viņiem raudzījās ar izslēdzošu skatienu.
Kultūrā, kurā valda aizspriedumi, Jēzus radikāli noraida šādu skatījumu. Tāpēc Viņš saviem mācekļiem saka, ka “ne viņš, ne viņa vecāki” nav viņa ļaunuma iemesls. Tie ir atbrīvošanas, pieņemšanas un pestīšanas vārdi. Francisks atzina, ka šodien mēs, diemžēl, esam pieraduši raudzīties uz lietu ārieni, virspusīgi. Mūsdienu kultūrā pieņemts uzskatīt, ka cilvēks ir ievērības cienīgs atkarībā no tā, kā viņš izskatās, ģērbjas, cik skaista viņam ir māja vai glauna mašīna, kādu stāvokli ieņem sabiedrībā un cik viņš ir bagāts. Taču Evaņģēlijs māca, ka slimnieki un cilvēki ar īpašām vajadzībām arī šodien Dieva priekšā ir priviliģētas personas. Jēzus iet viņiem pretī, satiek viņus un atgriež viņos dzīvību un ticību. Pateicoties šai saskarsmei ar Jēzu, viņi var veidot brālīgas un solidāras attiecības Baznīcā un sabiedrībā.
Otrkārt, Jēzus aklā labā veic “Dieva darbu” un atgriež viņam redzi. Viņš pieiet pie aklā, uzliek uz viņa acīm dubļus un sūta viņu uz Siloes dīķi nomazgāties. Pāvests uzsvēra, ka Jēzus sirds ciešanu priekšā nevar palikt vienaldzīga. Kristus aicina mūs nekavējoties rīkoties, mierināt, iepriecināt, atvieglot ciešanas un dziedēt mūsu brāļu ievainojumus. Baznīca ir kā lauka slimnīca. Cik daudz ievainoto, cik daudziem brāļiem un māsām ir vajadzīga izstiepta roka, kas aprūpētu viņu rētas!
Paradokss ir tāds, ka šis neredzīgais vīrs, satiekot to, kurš ir pasaules gaisma, kļūst spējīgs redzēt, turpretī tie, kuri redz, pat satiekot Jēzu, paliek akli un neredz. Ar šo paradoksu bieži vien sastopamies arī mēs. Sent Ekziperī savā grāmatā Mazais princis rakstīja: “Labi var redzēt tikai ar sirdi. Būtiskais ir acīm neredzams”. Francisks paskaidroja, ka raudzīties ar sirdi nozīmē raudzīties uz pasauli un saviem brāļiem ar Dieva skatienu. Jēzus mūs aicina paskatīties uz cilvēkiem un lietām ar atjaunotu skatienu. Viņš aicina paskatīties uz mūsu savstarpējām attiecībām – īpaši ģimenē – ar paša Dieva skatienu. Ticību nedrīkst sašaurināt līdz virknei teoriju, tradīciju vai ieradumu. Ticība ir saikne ar Jēzu un sekošana Viņam, kurš vienmēr atjauno mūsu skatījumu uz pasauli un līdzcilvēkiem.
Treškārt, pāvests atgādināja, ka mēs, kristieši, nedrīkstam apmierināties tikai ar to, ka esam saņēmuši gaismu. Mums jābūt arī “gaismas lieciniekiem” (Jņ 1, 8). Neredzīgais no dzimšanas, kuram Jēzus atgrieza redzi, kļuva par Jēzus liecinieku – par Dieva darbu liecinieku, žēlsirdības un mīlestības liecinieku. Francisks uzsvēra, ka arī mēs esam aicināti būt par Jēzus un Viņa mīlestības lieciniekiem savā dzīvē.
