Kardināls Kantalamessa: "Neizniekojiet savu dzīvi!"

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Kardināls Ranjero Kantalamessa homīlijā uzsvēra, ka šogad svinam Lieldienas “nevis ar priecīgām zvanu skaņām, bet bumbu un postošo sprādzienu draudīgo troksni ausīs”. Tomēr Jēzus augšāmcelšanās no miroņiem ir “apsolījums un garantija” tam, ka labais uzvarēs. Pāvesta nama sprediķotājs pievērsās Jēzus dialogam ar Pilātu, kurš jautāja, kas ir patiesība.

Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja Silvija Indriksone): 

Ciešanu aprakstā, evaņģēlists Jānis piešķir īpašu nozīmi Jēzus dialogam ar Pilātu, kuru kādu brīdi vēlamies pārdomāt pirms turpinām liturģiju.

Viss sākas ar Pilāta jautājumu: "Vai tu esi Jūdu ķēniņš?" (Jņ. 18:33). Jēzus grib, lai Pilāts saprastu, ka šāds jautājums ir daudz nopietnāks nekā viņš domā, un tam nozīme ir tikai tad, ja viņš vienkārši neatkārto pārējo apsūdzības. Tādēļ viņš vaicā pretī: "Vai tu pats no sevis to saki, vai citi tev par mani stāstījuši?".

Jēzus vedina Pilātu domāt augstākā līmenī. Viņš stāsta Pilātam par savu valstību, valstību, kas “nav no šīs pasaules". Pilāts saprot tikai vienu: ka tas nav jautājums par politisko valstību. Ja apsūdzētais vēlas runāt par reliģiju, viņš negrib iedziļināties šāda veida jautājumos. Tādēļ viņš ar ironijas pieskaņu vaicāja: "Tātad tu esi Ķēniņš?" Jēzus atbildēja: “Jā, es esmu ķēniņš." (Jņ. 18:37).

Nosaukdams sevi par ķēniņu, Jēzus sevi pakļauj nāves briesmām; taču tā vietā, lai sevi attaisnotu un to noliegtu, viņš skaidri to apliecina. Jēzus Pilātam atklāj savu dievišķo izcelsmi: "Es esmu pasaulē nācis ..." Tādēļ Viņš noslēpumaini saka, ka ir pastāvējis pirms savas pasaulīgās dzīves, ka viņš nāk no citas pasaules. Jēzus nācis uz zemi, lai liecinātu patiesību.

Jēzus izturas pret Pilātu kā dvēseli, kurai vajadzīga gaisma un patiesība, nevis kā tiesnesis. Viņš ir ieinteresēts cilvēka Pilāta liktenī daudz vairāk nekā savējā. Ar aicinājumu saņemt patiesību, viņš grib mudināt Pilātu attapties, paskatīties uz visu citām acīm, pacelt viņu pāri īslaicīgajam strīdam ar jūdiem.

Romas prokurors saprot Jēzus aicinājumu, taču viņš ir skeptisks un vienaldzīgs pret šāda veida spekulācijām augstākā plānā. Noslēpums, ko viņš pamana Jēzus vārdos, viņu biedē un viņš labāk izvēlas sarunu beigt. Pie sevis murminādams: “Kas ir patiesība?”, viņš atstāj Pretoriju.

* * *

Cik mūsdienām aktuāla evaņģēlija epizode! Arī pašreiz, tāpat kā pagātnē, cilvēks sev jautā: "Kas ir patiesība?". Taču, līdzīgi kā Pilāts, viņš nevērīgi uzgriež muguru tam, kurš teica: ”Es esmu nācis pasaulē tādēļ, lai liecinātu patiesību.” "Es esmu patiesība!" (Jņ. 14:6).

Internetā esmu sekojis līdzi neskaitāmām debatēm par reliģiju un zinātni, un par ticību un ateismu. Mani pārsteidz viens: stundām ilgas sarunas, nekad neminot Jēzus vārdu. Un, ja ticīgie reizēm uzdrošinās pieminēt Viņa vārdu un Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem, cilvēki uzreiz cenšas diskusiju slēgt kā nebūtisku novirzīšanos no temata. Viss notiek "etsi Christus non daretur (it kā Kristus nebūtu)”: it kā pasaulē nekad nebūtu bijis cilvēks vārdā Jēzus Kristus.

Kādas ir sekas? Vārds "Dievs" kļūst par tukšu trauku, ko ikviens var piepildīt pēc vēlēšanās. Bet tieši šī iemesla dēļ Dievam rūpēja piešķirt saturu savam vārdam. "Vārds tapa miesa". Patiesība tapa miesa! No tā izriet nemitīgie centieni atstāt Jēzu ārpus diskursa par Dievu; viņš atņem cilvēka lepnumam jebkādu ieganstu izlemt par to, kādam Dievam vajadzētu būt!

“Protams: Jēzus no Nācaretes!”, kāds varētu teikt. "Taču, pat ja cilvēki šaubās, vai viņš kādreiz ir bijis!" Labi zināmais pagājušā gadsimta angļu rakstnieks – plašākai publikai pazīstams kā romānu sērijas un vēlāk filmu “Gredzenu pavēlnieks” autors, Džons Ronalds Tolkīns – vēstulē sniedza atbildi savam dēlam, kurš viņam izteica tādus pašus iebildumus:

Ir vajadzīga fantastiska griba neticēt, lai pieņemtu, ka Jēzus nekad nav patiesībā bijis, un vēl jo vairāk uzskatīt, ka viņš nekad nav teicis to, kas par viņu pierakstīts – tik neiespējamu būtību tolaik pasaulē nespēja “izgudrot” neviens: piemēram: “Es esmu, pirms vēl Ābrahāms tapa” (Jņ. 8:58). “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu” (Jņ. 14:9)[1].

Vienīgā patiesā alternatīva patiesībai par Kristu, piebilst rakstnieks, ir tā, ka runa ir par “vājprātīgu megalomāniju un milzīgu krāpniecību”. Taču, vai šāds gadījums varētu divdesmit gadsimtus izturēt nemitīgu vēsturisku un filozofisku kritiku un nest tā radītos augļus?

Pašreiz mēs skepticismā pārspējam Pilātu. It tādi, kas uzskata, ka nevajag pat uzdot jautājumu: "Kas ir patiesība?", jo patiesība vienkārši neeksistē! “Viss ir relatīvs, nekas nav skaidri zināms! Citāda domāšana ir neizturams pieņēmums!" Šeit vairs nav vietas "lieliem stāstiem par pasauli un realitāti", tai skaitā par Dievu un Kristu.

Dārgie brāļi un māsas ateisti, agnostiķi un visi, kas joprojām meklē patiesību (ja kāds klausās): vārdi, kurus es jums teikšu, nenāk no tāda nabaga sludinātāja kā es; tie nāk no jums pašiem, no tā, ko jūs apbrīnojat, par kuru ir tik daudz rakstīts, un, iespējams, daudzi no jums sevi kaut kādā ziņā uzskata par viņa mācekļiem un sekotājiem: Sērena Kirkegora: eksistenciālisma filozofijas pamatlicēja!

Tik daudz ir runāts –viņš raksta – par cilvēka ciešanām un nabadzību…Tik daudz runāts par izniekotām dzīvēm. Taču izniekota ir tikai tāda cilvēka dzīve, kurš … nekad to nav apzinājies, jo viņš nekad, visdziļākajā nozīmē, nav nojautis Dieva esamību, un, ka viņš, viņš pats atrodas šajā Dieva klātbūtnē”[2]

Daži teiks: pasaulē ir pārāk daudz netaisnības, pārāk daudz ciešanu pasaulē, lai ticētu Dievam! Tā ir, bet brīdi padomāsim, cik vēl absurdāks un bezcerīgāks kļūst mums apkārt esošais ļaunums, ja nav ticības galīgam patiesības un labā triumfam. Jēzus augšāmcelšanās no mirušajiem, ko mēs svinēsim parīt, ir apsolījums un droša garantija tam, ka tā notiks, jo ar Viņu tas jau ir sācies.

Ja man būtu Svētā Pāvila drosme, es šajā vietā būtu izsaucies: "Kristus dēļ mēs lūdzam – samierinieties ar Dievu!” (2. Kor. 5:20). "Neizniekojiet" savu dzīvi! Neatstājiet šo pasauli, kā Pilāts atstāja Pretoriju ar neatbildētu jautājumu: "Kas ir patiesība?" Tas ir pārāk svarīgi: Tas ir jautājums, vai zinām, ka dzīvojam kaut kam, vai veltīgi.

* * *

Tomēr Jēzus dialogs ar Pilātu piedāvā arī iespēju citām pārdomām, kas šoreiz ir adresētas mums, ticīgajiem un Baznīcas cilvēkiem, nevis ārpusē esošajiem. “Tava tauta un virspriesteri man tevi ir nodevuši”, saka Pilāts: Gens tua et pontifices tradiderunt te mihi (Jņ. 18,35). Jūsu Baznīcas ļaudis, jūsu priesteri jūs ir pametuši, viņi ir diskreditējuši tavu vārdu ar šausminošām nedarbiem! Un vai mums joprojām būtu jātic tev?

Arī uz šo briesmīgo iebildumu es vēlētos atbildēt ar vārdiem, kurus Tolkīns adresējis savam dēlam:

Mūsu mīlestību var atvēsināt un mūsu gribu var sagraut Baznīcas un tās kalpotāju nepilnības, muļķība un pat grēki, taču neuzskatu, ka tas, kurš kādreiz ir bijis patiesi ticīgs, šo iemeslu dēļ atstās ticību (vismaz ikviens, kam ir kādas vēstures zināšanas…). Tas ir ērti, jo mēdz novērst mūsu skatienus no mums pašiem un mūsu pašu vainām, lai atrastu grēkāzi... Man šķiet, ka es tikpat jūtīgi kā jūs (vai jebkurš cits kristietis) uztveru skandālus gan par garīdzniekiem, gan lajiem. Man ciešanas ir radījuši stulbi, noguruši, vāji un pat slikti priesteri.

Turklāt tik sliktas sekas bija gaidāmas. Tas sākās pirms pirmajām Lieldienām ar Jūdasa nodevību, Sīmaņa Pētera noliegšanu, apustuļu bēgšanu... Vai par to raudāt? Jā – to Tolkīns ieteica savam dēlam –, taču par Jēzu, par to, kas viņam pirms tam jāizcieš par mums. Raudiet – šodien mums jāpiebilst –kopā ar un par mūsu grēku upuriem.

* * *

Secinājums visiem, gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, ir vienāds. Šogad Lieldienas svinam nevis ar priecīgām zvanu skaņām, bet ar netālu no šejienes bumbu un postošo sprādzienu draudīgo troksni ausīs. Atcerēsimies, kā Jēzus kādu dienu atbildēja uz ziņām par galilejiešu paveikto asinsizliešanu Pilāta dēļ un par Siloāmas torņa sabrukšanas upuriem: “Ja jūs nenožēlosit grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā ( Lk. 13:5). Ja jūs nepārkalsiet savus zobenus arklos un savus šķēpus ecēšās (Jes 2:4) un raķetes nepārveidosiet rūpnīcās un mājās, jūs tāpat aiziesiet bojā!

Šie notikumi mums piepeši atgādināja vienu lietu. Pasaules iekārta var mainīties dienu no dienas. Viss pāriet, viss noveco; viss - ne tikai "jaunības svētlaime" - mazinās. Ir tikai viens veids, kā izvairīties no laika straumes, kas visu velk sev līdzi: pāriet uz nepārejošo! Liksim kājas uz stingrās zemes! Lieldienas nozīmē pāreju: centīsimies visi šogad piedzīvot īstas Lieldienas, cienījamie tēvi, brāļi un māsas: pāriesim pie Tā, kurš nepāriet. Dosimies tagad ar savu sirdi, pirms kādu dienu pāriesim ar savu ķermeni!

[1] From the Letters of J.R.R. Tolkien, ed.  Humphrey Carpenter, with Christopher Tolkien, Houghton Mifflin 1981.

[2] Søren Kierkegaard, The sickness unto Death, 2,1,1 (Oxford University Press 1941).