Krusta ceļš Kolizejā: Lai tur, kur valda naids, uzplaukst žēlsirdība
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Ģimenes liecināja par dažādiem ikdienas dzīves pārbaudījumiem – neauglību, invaliditāti, ekonomiskajām grūtībām, bērna zaudējuma sāpēm... Krusta ceļa laikā īpaša uzmanība tika pievērsta karam Ukrainā. “Žēlsirdīgais Tēvs…, pamudini ienaidniekus paspiest cits citam roku, lai tie izbauda savstarpējas piedošanas garšu; atbruņo brāļa pret brāli pacelto roku, lai tur, kur valda naids, uzplaukst žēlsirdība”, lūdzās pāvests.
Ģimeņu ciešanas visā pasaulē ir Kristus ciešanu turpinājums. Tas atspoguļojās 14 Krusta ceļa stacijās. Romas Kolizejā Krusta ceļš notiek kopš 1964. gada, svētā Pāvila VI pontifikāta laika. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā, pandēmijas dēļ, tas norisinājās ļoti šaurā lokā Svētā Pētera laukumā. Tā kā šis bija ģimenei veltīts gads, tad šogad meditāciju sagatavošanu pāvests uzticēja ģimenēm – kādam jaunlaulāto pārim, kādai ģimenei, kas atrodas misijā Peru, daudzbērnu ģimenei, vecākiem, kuru bērni ir ar īpašām vajadzībām un vecākiem, kuri zaudēja bērnu, vecākiem, kuri audzina adoptētos bērnus un vecvecākiem, kādai atraitnei un migrantu pārim. Visi šie meditāciju autori izgaismoja neskaitāmu citu ģimeņu ikdienas dzīves situācijas. Svētais tēvs un klātesošie ticīgie tās klausījās ar lielu aizkustinājumu, ko labi varēja redzēt svecīšu gaismas apgaismotajos sejas vaibstos. Kolizeja priekšā valdīja dziļas lūgšanas atmosfēra.
Trīspadsmitā stacija, kuras laikā pārdomājam par Kristus nāvi pie krusta, bija veltīta “neprātīgajam” un “zaimojošajam” karam Ukrainā, kas izraisa milzīgas sāpes un ciešanas. Krustu kopā nesa divas medmāsas – draudzenes un kolēģes – ukrainiete Irina un krieviete Albina, tādējādi atgādinot, kāda ir kristietības būtība, un proti: Dieva Dēls nomira par visu cilvēku grēkiem. Abu sieviešu klātbūtne šajā “tumšajā laikā” ir sava veida cerības zīme, kas atgādina, ka miers ir iespējams. Šīs stacijas pārdomas tika pamainītas un tās bija ļoti īsas, lai atvēlētu vairāk laika klusumam un lūgšanai:
Ne mazāk aizkustinošs brīdis bija arī pēdējā stacija, kad krustu nesa Irēna un Rauls no Kongo Demokrātiskās Republikas ar bērniem. Viņi ieradās Itālijā kā bēgļi un tika uzņemtu Astalli migrantu centrā. “Mēs esam nomiruši savai pagātnei. Mēs būtu gribējuši dzīvot savā zemē, taču karš mums to liedza”, viņi rakstīja savā meditācijā. “Mēs nonācām šeit pēc ceļojumiem, kuru laikā redzējām mirstam sievietes un bērnus, draugus, brāļus un māsas. Mēs esam šeit, izdzīvojuši. Uztverti kā nasta. Mēs, kas savās mājās bijām nozīmīgi, šeit esam numuri, kategorijas, pazeminātie. Un tomēr mēs esam daudz vairāk kā imigranti. Mēs esam personas. Mēs ieradāmies šeit savu bērnu labā. Mēs katru dienu par viņiem mirstam, lai tie varētu šeit dzīvot normālu dzīvi, kur nebūtu bumbu, kur nebūtu asiņu, kur nebūtu vajāšanu”.
Krusta ceļa noslēgumā pāvests vērsās pie Dieva, “kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem”, un lūdzās par visu cilvēku atgriešanos. Viņš lūdzās, lai Dievs izmaina “mūsu dumpīgās sirdis” un “mēs iemācāmies sekot miera plāniem”.
