Francisks Materā: tas, kurš pielūdz Dievu, ir brīvs no ikvienas verdzības

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ Francisks nevarēja izlidot no Vatikāna ar helikopteru, kā bija iepriekš plānots, tāpēc lidoja no Ciampino lidostas ar lidmašīnu uz Džoja del Kolle pilsētas lidlauku, no kurienes Materā ieradās ar automašīnu. Matera tiek dēvēta par “Maizes pilsētu”. Euharistijas kongresā, kas ilga četras dienas, piedalījās aptuveni 800 delegāti no visas Itālijas. Pāvesta celebrētajā Svētajā Misē piedalījās 12 tk. ticīgo.

“Maize uz pasaules galdiem ne vienmēr tiek dalīta; ne vienmēr izplatās vienotības smarža; ne vienmēr notiek taisnīga [maizes] laušana”, sacīja pāvests, mudinot “kaunēties” par ikdienas netaisnībām, nevienlīdzību, pāri darījumiem vājākajiem, vienaldzību pret nabagiem. Homīlijā viņš komentēja svētdienas Evaņģēlija fragmentu par nabaga Lācaru un bagātnieku. Šajā “dramatiskajā scēnā” redzam, no vienas puses, grezni dzīvojošo bagātnieku, no otras – nabadzīgo Lācaru, kurš atrodas pie viņa durvju sliekšņa, gaidot, ka kāda drumstala nokritīs no bagātnieka galda, lai varētu remdēt savu izsalkumu. Francisks atzīmēja, ka tā ir pretruna, ko redzam katru dienu. Sastopoties ar šo pretrunu, varam jautāt: Uz ko mūs aicina Euharistijas sakraments, kas ir kristieša dzīves avots un piepildījums?

Vispirms Euharistija mums atgādina par Dieva primātu – sacīja pāvests. Bez tam tā mūs aicina mīlēt brāļus. Evaņģēlijā aprakstītā bagātnieka dzīvē nav vietas Dievam, jo viņš tik ļoti pielūdz sevi, ka ir pazaudējis savu vārdu. Viņu apzīmē tikai ar īpašības vārdu “bagāts”. Francisks atzina, ka ar šo skumjo realitāti saskaramies arī šodien. Mēs jaucam to, kas esam, ar to, kas mums pieder. Mēs vērtējam cilvēkus pēc viņu bagātības, tituliem, ieņemamajiem amatiem vai apģērba, ko tie valkā. Tā ir iegūšanas un izlikšanās reliģija, kas nereti dominē uz šīs pasaules skatuves, bet beigās mūs atstāj tukšām rokām. Turpretī Lācars, kurš dzīvoja trūkumā un bija atstumts, neraugoties uz savu nožēlojamo stāvokli, saglabāja neskartu savu cieņu, jo viņš dzīvoja vienotībā ar Dievu.

Pāvests norādīja, ka tas mums parāda izaicinājumu, ko mums noliek priekšā Euharistija – pielūgt nevis sevi, bet Dievu. Tā vietā, lai tukši lepotos ar sevi, mēs esam aicināti centrālo vietu savā dzīvē ierādīt Dievam. Ja mēs dievināsim sevi, mēs nosmaksim savā mazajā “es” un mirsim; ja pielūgsim šīs pasaules bagātības, tās mūs pārņems un paverdzinās; ja pielūgsim ārišķības dievu un reibsim no izšķērdības, tad agri vai vēlu dzīve pati mums pieprasīs rēķinu. Dzīve vienmēr pieprasa norēķinu.

Tad, kad turpretī pielūdzam Euharistijā klātesošo Kungu Jēzu, tad sākam skatīties uz savu dzīvi ar jaunu skatienu. Mana dzīves vērtība nav atkarīga no tā, kas man pieder, no panākumiem, ne arī no neveiksmēm, ko piedzīvoju. Es esmu Dieva mīļotais bērns, Dieva svētīts. Dievs mani ietērpa skaistumā, un grib, lai esmu brīvs no ikvienas verdzības.

Atcerēsimies sekojošo – piekodināja Francisks. Tas, kurš pielūdz Dievu, nekļūst ne par viena vergu. Viņš ir brīvs. Atklāsim no jauna adorācijas lūgšanu. Tā ir lūgšana, kas nereti tiek aizmirsta. Atklāsim to: tā mūs atbrīvo un atgriež mums dēlu un meitu, nevis vergu, cieņu.

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka Euharistija mūs arī aicina mīlēt brāļus un māsas. Evaņģēlijs māca, ka mūsu nākotne mūžībā būs atkarīga no pašreizējās dzīves. Ja mēs celsim savu brāļu priekšā mūrus tagad, tad paliksim ieslodzīti vientulībā un nāvē arī pēc tam – uzsvēra Svētais tēvs.

Euharistija mūs aicina atgriezties – atmest vienaldzību un kļūt līdzjūtīgiem, atmest izšķērdību, lai dalītos, atmest savu egoismu, lai mīlētu, individuālismu, lai dzīvotu brālībā. Pāvests norādīja, ka tādai jābūt visai Baznīcai.

Homīlijas noslēgumā viņš novēlēja, lai mēs atgūtu maizes garšu. Jēzus ir mūsu barība. Viņš mūs sātina un dziedina. Kamēr pasaulē pastāv netaisnība un nabagi tiek diskriminēti, Jēzus mūs ik dienas aicina būt “brālības, taisnīguma un miera apustuļiem”. Jāatgūst maizes garša, lai Baznīca būtu euharistiska un centrā nostāda Jēzu, kā arī kļūst par “maiguma un žēlsirdības maizi visiem”.

“Kad apdziest cerība un savā sirdī piedzīvojam vientulību, kad jūtamies iekšēji paguruši, kad mūs nomoka grēks un baidāmies, ka neizdosies, atgriezīsimies pie maizes garšas”, mudināja Francisks. “Mēs visi esam grēcinieki: katram ir savi grēki. Taču, būdami grēcinieki, atgūsim Euharistijas garšu, maizes garšu. Pievērsīsimies Jēzum, pielūgsim Jēzu, pieņemsim Jēzu, jo Viņš ir vienīgais, kurš uzveic nāvi un vienmēr atjauno mūsu dzīvi”.