Francisks kanonizācijas Misē: migrantu izslēgšana ir noziegums

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Oktobra otrajā svētdienā pāvests pasludināja par svētu itāliešu tautības bīskapu Džovanni Battistu Skalabrini un argentīniešu medbrāli Artemide Zatti. Pirmais dzīvoja 19. gadsimtā, bet otrais – 19. gs. beigās, 20. gs. pirmajā pusē. Runājot par jaunajiem svētajiem un skaidrojot šai dienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par 10 spitālīgo izdziedināšanu, Francisks pievērsās “kopā iešanas” un “pateicības” jautājumam. Viņš uzsvēra, ka šodien izplatītā migrantu izslēgšana ir grēks un noziegums.

Šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā aprakstīta 10 lepras slimnieku izdziedināšana. Viņi iet pretī Jēzum un kliedz: “Apžēlojies par mums” (Lk 17, 13). Jēzus izdziedina visus, bet tikai viens no viņiem atgriežas, lai pateiktos. Tas bija ebreju nīstais samarietis. Pāvests norādīja, ka sākumā viņi visi iet kopā, taču pēc tam šis samarietis izrādās esam citādāks. Viņš griežas atpakaļ, skaļi slavēdams Dievu.

Kopā iedami, šie lepras slimnieki, kuri bija izolēti no sabiedrības, kliedz par šādu netaisnību, par viņu izslēgšanu no sabiedrības. Kopā ar viņiem ir arī par herētiķi uzskatītais samarietis, tas ir, “svešinieks”. “Brāļi un māsas”, teica Svētais tēvs, “slimība un kopīgais vājums nojauc barjeras un liek pārvarēt jebkādu izslēgšanu”. Tad, kad esam godīgi pret sevi, mēs apzināmies, ka mūsu visu sirds ir slima, ka visi esam grēcinieki, ka mums visiem ir vajadzīga Dieva žēlsirdība. Tad mēs beidzam iedalīt cits citu, vadoties pēc nopelniem, ieņemamajiem amatiem vai kādiem citiem ārējiem aspektiem. Tādā veidā krīt iekšējie mūri, krīt aizspriedumi, un beigās mēs saprotam, ka visi esam brāļi.

“Atcerēsimies sekojošo”, piekodināja pāvests. “Kristīgā ticība vienmēr prasa, lai staigātu kopā ar citiem, lai nekad neklīstu kā vientuļnieki; tā vienmēr aicina mūs iziet no sevis un doties pretī Dievam un brāļiem, nekad nenoslēgties sevī; tā vienmēr pieprasa, lai mēs atzītu, ka mums ir vajadzīga dziedināšana un piedošana, un lai mēs dalītos ar to, kuri dzīvo mums līdzās, vājumu, nejūtoties pārāki”.

Francisks piebilda, ka iešana kopā, tas ir, būšana “sinodāliem”, ir Baznīcas aicinājums. Viņš ieteica pajautāt sev, cik mūsu kopienas ir atvērtas un iekļaujošas, vai mēs – laji un priesteri – spējam, kalpojot Evaņģēlijam, sastrādāties, vai esam atvērti un viesmīlīgi – ne tikai vārdos, bet arī konkrētā rīcībā – pret tiem, kuri ir tālu, un visiem, kuri mums tuvojas. “Man ir bail, redzot, ka kristīgās kopienas iedala pasauli labajos un sliktajos, svētajos un grēciniekos”, atzina pāvests. Viņš atgādināja, ka arī sabiedrībā pastāv daudzas nevienlīdzības un marģinalizācijas.

Tā kā jaunais svētais Džovanni Battista Skalabrini bija “migrantu apustulis”, pāvests savā homīlijā pievērsās migrantiem. “Migrantu izslēgšana ir skandaloza lieta”, viņš uzsvēra. “Vēl jo vairāk – migrantu izslēgšana ir noziegums”. Viņi mirst mūsu acu priekšā. Vidusjūra ir pārvērtusies par pasaules lielāko kapsētu. “Migrantu izslēgšana ir pretīga, grēcīga, noziedzīga”, atkārtoja Francisks. “‘Nē, mēs viņus neizslēdzam, mēs viņus sūtam projām’ …uz nometnēm, kur viņi tiek izmantoti un pārdoti kā vergi. Brāļi un māsas, šodien padomāsim par mūsu migrantiem, par tiem, kuri mirst. Un vai tos, kuri spēj ierasties, mēs pieņemam kā brāļus, vai arī izmantojam?”

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka no 10 izdziedināto spitālīgo vidus tikai viens atgriezās, lai Jēzum pateiktos. Pārējie aizmirsa par to, kurš viņus izdziedināja. Mēs arī aizmirstam par žēlastībām, ko Dievs mums dāvā. Francisks paskaidroja, ka samarieša pateicība nav tikai pieklājības žests, bet ir atzinības procesa sākums. Viņš nokrīt uz vaiga pie Kristus kājām (sal. Lk 17, 16), tas ir, veic adorācijas žestu. Viņš atzīst, ka Jēzus ir Kungs un ir svarīgāks par saņemto dziedināšanu.

“Un šī, brāļi un māsas, ir svarīga mācība arī mums, kuri katru dienu saņemam Dieva dāvanas, bet bieži vien aizejam savu ceļu, aizmirstot izkopt ar Viņu dzīvas, reālas attiecības”, sacīja Svētais tēvs. “Tā ir briesmīga garīga slimība: visu uztvert kā pašsaprotamu, tai skaitā, arī ticību, arī savas attiecības ar Dievu, tādējādi kļūstot par kristiešiem, kuri vairs neprot brīnīties, kuri vairs neprot teikt ‘paldies’, kuri nav atzinīgi, kuri neprot saskatīt Kunga brīnumu darbus”.

Pāvests paskaidroja, ka, pateikšanās un prasme teikt ‘paldies’ mūs ved pie Dieva mīlestības klātbūtnes apliecināšanas, kā arī ļauj mums atzīt, cik svarīgi ir citi cilvēki, pārvarēt savu neapmierinātību un vienaldzību, kā rezultātā mūsu sirdis kļūst neglītas. Prast pateikties ir ļoti svarīgi – uzsvēra Francisks. Mums katru dienu jāpateicas Kungam un jāprot pateikt ‘paldies’ arī cits citam gan ģimenē, gan vietās, kurās ikdienā apgrozāmies, par daudziem pakalpojumiem, ko saņemam, un cilvēkiem, kuri mūs atbalsta. Mums jāpateicas par Dieva mīlestību, ko piedzīvojam caur brāļu un māsu atbalstu. Mūsu brāļi un māsas bieži vien klusumā lūdzas par mums, upurē savas ciešanas un iet kopā ar mums. “Lūdzu, neaizmirsīsim šo atslēgas vārdu ‘paldies’!” atgādināja Svētais tēvs.

Pieskaroties diviem jaunajiem svētajiem un atgriežoties pie migrācijas jautājuma, pāvests kārtējo reizi uzstājīgi aicināja neaizmirst izmocīto Ukrainu. Viņu migrācija mums sagādā ciešanas un pamudina atvērt savu sirdi. Tā ir ukraiņu, kuri bēg no kara, migrācija – sacīja pāvests.