Mūsu īstais izaicinājums – mīlēt ienaidnieku
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot uzrunu, Francisks atzina, ka jo vairāk cilvēks dzenas pēc varas, jo lielākā mēra ir apdraudēts miers. Taču Kristus vara meklējama mīlestībā. Viņa varas lielums pastāv nevis “vardarbības spēkā”, bet gan “mīlestības vājumā”. Jēzus piešķir cilvēkam “varu mīlēt, mīlēt Viņa vārdā, mīlēt tā, kā mīlēja Viņš”. Taču kā lai īstenojam šo varu?
“Bez nosacījumiem: ne tikai tad, kad viss iet labi un jūtamies gatavi mīlēt, bet vienmēr; ne tikai pret saviem draugiem un kaimiņiem, bet pret visiem, pat pret saviem ienaidniekiem. Mīlēt vienmēr un visus. Nedaudz par to padomāsim”, mudināja Svētais tēvs.
Jēzus vispirms mūs aicina mīlēt vienmēr, tas ir, vienmēr palikt Viņa mīlestībā, izkopt mīlestību un to praktizēt lai kādā situācijā arī mēs atrastos. Taču Jēzus skatās reāli – atzina pāvests. Viņš nerunā par sentimentālu un romantisku mīlestību, it kā mūsu starpā – cilvēku attiecībās – nebūtu nekādu domstarpību un konfliktu. Jēzus ir reālists. Viņš skaidri runā par ļauniem cilvēkiem un ienaidniekiem. Viņš zina, ka mūsu savstarpējās attiecībās ik dienas notiek cīņa starp mīlestību un naidu; un ka arī mūsos pašos katru dienu notiek cīņa starp gaismu un tumsu, starp visāda veida apņemšanos un ilgām pēc labā un mūsu grēcīgo trauslumu, kas nereti gūst virsroku un noved mūs pie ļaunas rīcības.
Homīlijā pāvests norādīja, ka Jēzus cieš, redzot, ka daudzās pasaules malās šodien tiek īstenota tāda vara, kas smeļas no citu apspiešanas un vardarbības, ka šādi varaskārie ļaudis cenšas palielināt savu telpu, ierobežojot citus, ka tie uzkundzējas citiem, ierobežo otra brīvību un apspiež vājākos. Jēzus ierosinājums ir pārsteidzošs un drosmīgs. Viņš mūs aicina vienmēr būt uzticīgiem mīlestībā, mīlēt, neskatoties ne uz ko, mīlēt pat ļaunuma un ienaidnieka priekšā. Tīri cilvēciski mēs reaģējam ar “aci pret aci, zobu pret zobu”. Taču tas nozīmē panākt taisnību ar tādiem pašiem ieročiem, kādus izmanto pretinieks.
Jēzus uzdrošinās mums piedāvāt kaut ko jaunu, citādāku, neiedomājamu: “Bet es jums saku: nepretojieties ļaunumam, bet ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso!” (Mt 5, 39). Tas ir tas, ko Kungs no mums prasa – turpināja Francisks. Nevis sapņot par brālīgu pasauli, bet sākt ar sevi un drosmīgi censties dzīvot brālībā, pastāvot labajā arī tad, kad saņemam ļaunu, saraujot atriebības apburto loku, atbruņojot vardarbību, demilitarizējot sirdi.
Uzrunājot Persijas līča zemju katoļticīgos, Svētais tēvs atgādināja, ka Jēzus aicinājums vispirms attiecas ne jau uz globāliem cilvēces jautājumiem, bet konkrētām mūsu dzīves situācijām, tas ir, mūsu attiecībām ģimenē, draudzē, darba kolektīvā vai citur sabiedrībā. Tam, kurš seko miera Valdniekam, ir pašam vienmēr jātiecas pēc miera – uzsvēra pāvests. Un nav iespējams veidot miera gaisotni, ja mēs uz asiem vārdiem atbildam ar vēl asākiem, ja, saņemot pļauku, sitam pretī. Nē, svarīgi ir saraut ļaunuma ķēdi, izrauties no vardarbības apburtā loka, izbeigt turēt aizvainojumu, beigt žēloties un sevi apraudāt. Mums vienmēr jāpaliek mīlestībā. Tas ir Jēzus nospraustais ceļš, pa kuru ejot, pagodinām Dievu debesīs un izplatām mieru virs zemes.
Taču nepietiek tikai mīlēt tos, kuri mūs mīl – atgādināja pāvests. Lai mēs būtu debesu Tēva bērni un spētu veidot brālīgāku pasauli, mums ir jāmīl visi, arī ienaidnieki. Tas ir mūsu īstais izaicinājums. “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa” (5, 43-44). Ko tas reāli nozīmē? Francisks paskaidroja, ka tas nozīmē izvēlēties neturēt ienaidniekus, nesaskatīt otrā pretinieku jeb šķērsli, ko jāpārvar, bet saredzēt brāli vai māsu, ko jāmīl. Mīlēt ienaidnieku nozīmē panākt debesu atspīdumu virs zemes, ļaut nolaisties pār pasauli debesu Tēva skatienam un sirdij. Tēvs nevienu nešķiro un nediskriminē, bet “liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem” (5, 45).
Jēzus vara pastāv mīlestībā, un Jēzus arī mums piešķir varu un spēku mīlēt tā, ka mums tas var likties pārcilvēciski. Taču mums jāņem vērā, ka mīlestība nevar būt tikai mūsu spēku rezultāts, bet vispirms tā ir žēlastība. Tā ir žēlastība, ko mums neatlaidīgi jālūdz: “Jēzu, kas mani mīli, māci mani mīlēt tā, kā mīli Tu. Jēzu, kas man piedod, māci mani piedot kā tu piedod. Sūti pār mani savu Garu, mīlestības Garu”.
Noslēgumā pāvests aicināja ticīgos lūgt īpaši šo žēlastību. Mēs daudzreiz lūdzam visu ko, taču šis lūgums ir kristietim vissvarīgākais. Prast mīlēt kā mīl Kristus. Mīlestība ir vislielākā dāvana, un mēs to saņemam, kad atvēlam Kungam vietu lūgšanā, kad atveramies Viņa klātbūtnei, klausoties Viņa Vārdu, kas mūs pārveido. Tad lēnām sabruks mūri, kas nocietina mūsu sirdi, un mēs atgūsim prieku veikt žēlsirdības darbus visu labā. Tad mēs sapratīsim, ka dzīvot svētīgu dzīvi nozīmē dzīvot saskaņā ar Kalna svētībām un būt miera veicinātājiem.
