Ceļā uz vienotību nepieciešama Dieva pielūgsme un dzīves liecība
Silvija Krivteža - Vatikāns
Ieradies katedrālē, pāvests devās uz Arābijas Dievmātei veltīto kapelu, kur trīs bērni viņam pasniedza ziedus, lai tos noliktu uz altāra. Vēlāk Francisks parakstījās Viesu grāmatā: «Arābijas Dievmāte, mūsu maigā Māte, kas rūpējas par visiem saviem bērniem, sargā un vadi tos, kas meklē tevi un paļāvīgi lūdzas. Tavās rokās es ielieku Persijas līča reģiona kristiešu kopienu nākotni».
Liturģijas sākumā tika nolasīts fragments no Apustuļu darbu grāmatas. Uzrunā pāvests sacīja, ka šodien Arābijas Dievmātes katedrālē ir sapulcējušies dažādu tautību, valodu, reliģiju un kultūru pārstāvji, lai kopīgi lūgtos par mieru. «Vasarsvētku dienā Jeruzalemē bija ieradušies ļaudis no dažādiem reģioniem un, neskatoties uz atšķirībām, visi jūtās vienoti Garā. Šodien, tāpat kā toreiz, tautību, valodu un kultūru daudzveidība nav problēma, bet gan liela vērtība,» atgādināja pāvests.
«Nesaskaņas un šķelšanās ievaino Kunga Miesu, bet Svētais Gars, kas vieno visus tās locekļus, ir lielāks par mūsu cilvēciskajām vājībām. Tādēļ varam teikt, ka tas, kas mūs vieno, ir daudz svarīgāks par to, kas mūs šķir, un jo vairāk mēs sekosim Garam, jo vairāk centīsimies atjaunot pilnīgu vienotību savā starpā,» atzina Francisks.
Svētais tēvs runāja par vienotību daudzveidībā un dzīves liecības nozīmi. Kur ir mūsu satikšanās vieta, kas ir mūsu garīgais Pēdējo vakariņu nams? Tā ir Dieva slavēšana, pielūgsme. Pāvests skaidroja, ka lūgšana neveicina izolāciju, ieslēgšanos sevī, bet mūs ieved mīlošā Tēva sirdī un vieno mūs ar visiem brāļiem un māsām. Slavēšanas lūgšana un adorācija rada prieku, attīra sirdis, palīdz atgūt harmoniju un strādāt vienotības labā. «Tās ir vislabākās zāles pret skumjām un vientulību. Dievam patīk mūsu radītajos tuksnešos atklāt jaunus un negaidītus ceļu, kas ved visus pie dzīvā ūdens avota,» teica Francisks.
Pāvests aicināja Bahreinas kristiešus turpināt skaisto tradīciju – atvērt savus dievnamus citām kopienām, lai arī tās varētu pielūgt vienu Kungu. Viņš uzsvēra, ka ne tikai uz zemes, bet arī debesīs ir viena lieta, kas vieno. Tās ir ticības mocekļu asinis, kas bieži līst Tuvo Austrumu reģionā un citviet pasaulē. Tās ir kā zvaigznes debesīs, kas apgaismo ceļu tiem, kuri klīst pa vēstures tuksnešiem.
Svētais Gars māca mūs saskatīt otrā cilvēkā savu brāli un māsu, teica pāvests, aicinot uzdot jautājumus: vai es paklausu Gara iedvesmām? Vai ekumenismu uzskatu kā apgrūtinājumu, papildu uzdevumu, institucionālu pienākumu, vai arī kā Jēzus vēlmi, lai mēs visi būtu vienoti. Ko es konkrēti daru to brāļu un māsu labā, kuri tic Kristum, bet nav manējie? Vai es cenšos tos labāk iepazīt, meklēt, atbalstīt un interesēties par viņiem?
Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās arī kristīgās dzīves liecībai. «Vasarsvētkos Kristus mācekļi iziet no Pēdējo vakariņu nama, kur bija ieslēgušies. Viņiem Jeruzaleme, ko uzskatīja par savu galamērķi, tagad kļūst par neparasta piedzīvojuma sākuma punktu. Apustuļi dodas uz visām pasaules malām, lai ar vārdiem un savas dzīves piemēru vēstītu par Dieva žēlsirdīgo mīlestību.»
Ticība nav privilēģija, bet Dieva dāvana, – uzsvēra pāvests. Mīlēt visus – tā ir kristieša atšķirības zīme, sludināšanas un liecības būtība. Vienotību stiprina lūgšana, liecību – žēlsirdība. Mēs nevaram patiesi liecināt par Dieva mīlestību, ja paši neesam vienoti savā starpā, ja katrs paliek pats par sevi, ieslēdzies savā kopienā, savu interešu lokā. Gars vieno, stiprina un sūta mūs misijā. Ekumeniskā tikšanās noslēdzās ar kopīgu lūgšanu «Tēvs mūsu» un pāvesta apustulisko svētību.
