Pāvests Bahreinā: tikšanās ar valsts, reliģiskajām, sabiedrības autoritātēm
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs atzina, ka gatavojoties šai vizītei, viņš pirmoreiz uzzinājis par tā dēvēto “dzīvības koku”, no kura iedvesmojoties, vēlas dalīties dažās pārdomās.
Šis koks ir majestātiska akācija, kas tuksnešainā zemē dzīvo jau vairākus gadu simteņus. Šķiet, neiespējami, ka tik sens koks joprojām spēj izturēt apstākļus, kur lietus ir liels retums. Daudzi uzskata, ka tā noslēpums slēpjas saknēs, kuras plešas desmitiem metru dziļumā, gūstot veldzi no pazemes ūdens depozītiem.
Tātad, saknes. Pāvests atzīmēja, ka Bahreinas Karaliste lielu vērtību piešķir savai pagātnei, kas aizstiepjas tūkstošiem gadu tālā senatnē. Senā Dilmunas karaliste bija slavena ar saviem saldūdens krājumiem, tāpēc to sauca par “dzīvo zemi”. Cilvēku klātbūtne šeit nepārtraukti ir pastāvējusi jau četrus ar pusi tūkstošus gadu. Bahreina ir bijusi tautu krustceles, vieta, kur tās ir varējušas bagātināties cita no citas.
“Lūk, “dzīvais ūdens”, no kura šodien smeļas Bahreinas saknes,” teica pāvests, uzrunājot šīs zemes karali un viņa ģimenes locekļus, civilās un reliģiskās autoritātes, diplomātiskā korpusa un kultūras pasaules pārstāvjus. Izcēlis etnisko un kultūras daudzveidību un augstu novērtējis mierīgo sadzīvi un iedzīvotāju viesmīlību, viesis uzsvēra, ka dažādība ir katras attīstītas zemes bagātība. “Šajās salās var apbrīnot kosmopolītisku, multietnisku un multireliģisku sabiedrību, kas spēj pārvarēt izolācijas briesmas,” teica Francisks. Viņš ar nožēlu atzīmēja, ka daudzviet pasaulē ir vērojama vienaldzība un neuzticība, sāncensība un kontrapozīcijas, populismi, ekstrēmismi un imperiālismi, kas apdraud visu cilvēku drošību. Paplašinās kultūras distance starp dažādiem pasaules reģioniem un tā vietā, lai satiktos, priekšroka tiek dota sadursmēm.
Pāvests aicināja padomāt par “dzīvības koku” un cilvēciskās sadzīves sausos tuksnešus apgādāt ar “brālīguma ūdeni”. “Esmu ieradies šeit, “dzīvības koka” zemē, kā miera sējējs, lai izbaudītu tikšanās dienas un piedalītos dialoga forumā starp Austrumiem un Rietumiem mierīgas cilvēku sadzīves labā,” teica pāvests, paskaidrojot savas vizītes mērķi. Viņš izteica gandarījumu, ka pēdējos gados intensīvāka ir kļuvusi draudzība ar islāma reliģijas vadītājiem. Francisks augsti novērtēja Bahreinas Karalistes rīkotās starptautiskās konferences, kas piedāvā tikšanās iespējas un veicina savstarpēju respektu, toleranci un reliģisko brīvību, ko atzīst arī valsts Konstitūcija.
Pāvests pievērsās Bahreinas ražošanas attīstībai, kurā lielu ieguldījumu ir devuši dažādu tautu pārstāvji. Viņš atzīmēja, ka tas ir bijis iespējams, pateicoties imigrācijai. Apmēram puse valsts iedzīvotāju ir ieceļojuši no citām zemēm un neraugoties uz to, ka ir atstājuši savu dzimteni, šeit jūtas kā mājās. Atrazdamies Bahreinā, kas ir pievilcīga zeme piedāvāto darba iespēju dēļ, pāvests pieminēja darba krīzi, kas ir vērojama daudzās citās pasaules zemēs. Viņš aicināja garantēt drošus un cilvēka cienīgus darba apstākļus, kas veicina viņa kultūras un gara dzīvi, kā arī sociālo saliedētību. Bahreina ir pirmā no Persijas jūras līča zemēm, kurā tika nodibināta skola sievietēm un atcelta verdzība. Pāvests novēlēja, lai tā ir kā bāka, pēc kuras vadīties, veicinot cilvēktiesības, vienlīdzīgus darba apstākļus un rūpes par sabiedrības atstumtajiem.
Uzrunas noslēgumā Francisks pievērsās vēl diviem jautājumiem. Vispirms – vides aizsardzībai. “Cik daudzi koki tiek nozāģēti, cik daudzas ekosistēmas iznīcinātas, cik daudzas jūras piesārņotas cilvēka neremdināmās alkatības dēļ,” teica pāvests. Viņš aicināja izdarīt konkrētas un ilgspējīgas izvēles, domājot par jaunajām paaudzēm un cilvēces nākotni. Šai ziņā Svētais tēvs pieminēja, ka pēc dažām dienām Ēģiptē notiks ANO konference par klimatiskajām izmaiņām COP27.
Otrkārt, pāvests norādīja uz cilvēka aicinājumu veicināt dzīvību zemes virsū. “Diemžēl, šodien esam liecinieki nāves draudiem, jo īpaši kara realitātei. Karā izpaužas vissliktākais, kas ir cilvēkā – egoisms, vardarbība un meli. Katrs karš nozīmē patiesības nāvi,” teica Francisks. Viņš aicināja atteikties no ieroču loģikas un milzīgos izdevumus, kas tiek tērēti militārajām vajadzībām, izmantot bada novēršanai, veselības aprūpei un izglītībai. Atrodoties Arābu pussalā, Svētais tēvs pieminēja Jemenu – zemi, ko nomoka starptautiskās sabiedrības “aizmirstais karš”.
Savu uzrunu Bahreinas karalim un citiem karaliskā nama pārstāvjiem, kā arī valdības vīriem, reliģiskajiem līderiem un plašākai sabiedrībai, pāvests vēlējās noslēgt ar citātu no Bahreinas Karalistes Deklarācijas, kurā ietverts aicinājums “strādāt tādas pasaules labā, kur labas ticības cilvēki vienojas savā starpā, lai atteiktos no tā, kas šķir un tuvinātos tam, kas vieno.”
