Pāvests prasa izbeigt spēlēties ar ieročiem, kas nes asaras un nāvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot foruma “Austrumi un Rietumi cilvēces līdzāspastāvēšanas labā” dalībniekus, pāvests pievērsās ne tikai bruņotajiem konfliktiem, bet arī tādām “slēptajām cilvēces traģēdijām” kā nevienlīdzībai, bada sērgai un klimata izmaiņām. Runājot par miera veicināšanu, viņš atgādināja, ka to nekad nebūs iespējams izdarīt ar spēku, ieročiem un naudu. Vēršoties pie reliģiju līderiem, viņš uzsvēra: “Mūsu uzdevums ir iedrošināt cilvēci (…) un tai palīdzēt burāt kopā”. Francisks aplūkoja trīs izaicinājumus: lūgšana, izglītība un rīcība. Viņa uzrunu noklausījās Bahreinas karalis Hamads bin Isa al Halifa un karaliskās ģimenes locekļi, Al-Azharas Islāma universitātes galvenais imams Ahmeds Al Taijebs, Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Bartolomejs un citi reliģiskie līderi un laicīgās varas pārstāvji. Iesākot uzrunu, pāvests atzina, ka mēs dzīvojam laikos, kad cilvēce, kas ir tik ļoti saistīta kā vēl nekad, izrādās esam vairāk sašķelta nekā vienota. Vārds “Bahreina” saistās ar “divām jūrām”.
“Līdzīgi arī mēs šodien saskaramies ar divām pretēju garšu jūrām”, viņš sacīja. “No vienas puses – ar rāmo un patīkamo kopīgas sadzīvošanas jūru, no otras puses – rūgto vienaldzības jūru, ko ar tās iznīcinošajiem viļņiem, kas kļūst aizvien mutuļojošāki un rada risku ieraut visus, plosa konflikti un bango kara vēji. Mēs, turpretī, esam šeit, jo gribam burot vienā jūrā, izvēloties nevis sadursmes, bet satikšanās ceļu, dialoga ceļu, uz ko norāda šis forums: «Austrumi un Rietumi cilvēces līdzāspastāvēšanas labā»”.
Šodien dzīvojam pasaulē, kurā notiek spēlēšanās ar uguni, raķetēm, bumbām un ieročiem, kā rezultātā līst asinis un asaras, un izplatās nāve un naids. Pēc diviem briesmīgajiem pasaules kariem un aukstā kara, kas gadu desmitiem turēja pasauli spriedzes stāvoklī, mēs atkal atrodamies uz trausla ledus un negribam nogrimt – norādīja pāvests. Tāpēc reliģijām ir jārīkojas, jāapvienojas, jāsatiekas tā Dieva vārdā, kura vārds ir “miers”, un jānosoda un jāizolē agresori, kā arī jāpārtrauc atbalstīt teroristiskās kustības ar naudu, ieročiem un plašsaziņas līdzekļiem. Francisks kārtējo reizi uzstājīgi aicināja “izbeigt karu Ukrainā un sākt nopietnas miera sarunas”.
Turpinājumā katoliskās Baznīcas vadītājs, atsaucoties uz diviem dokumentiem – Deklarāciju par cilvēku brālību un Bahreinas Karalistes deklarāciju -, pārdomāja trīs izaicinājumus, kas attiecas uz lūgšanu, izglītību un rīcību.
Lūgšana skar cilvēka sirdi – viņš sacīja. Līdzsvara trūkums, no kā cieš mūsdienu pasaule, sakņojas cilvēka sirdī. Vislielākās briesmas pastāv nevis materiālajās lietās, bet cilvēka nosliecē noslēgties savā es, savas grupas šaurajā lokā, savos ļaunajos nodomos. Tāpēc lūgšana, sirds atvēršana Visaugstākajam, ir būtiska, lai attīrītos no egoisma, noslēgšanās, pašpietiekamības, nepatiesības un netaisnīguma. Cilvēka, kurš lūdzas, sirdī ienāk miers, un viņš nevar nekļūt par tā liecinieku un vēstnesi – uzsvēra pāvests. Reliģiskais cilvēks, miera cilvēks ir tāds, kurš, staigājot pa šo zemi kopā ar citiem, delikāti un pieklājīgi aicina tos pacelt savu skatienu uz debesīm. Viņš nes savā lūgšanā kā vīraku, kas paceļas pie Visaugstā, visu cilvēku grūtības un pārbaudījumus. Taču lai tas varētu notikt, ir vajadzīga reliģiskā brīvība – piebilda Francisks.
Ja lūgšanas izaicinājums attiecas uz sirdi, tad izglītība pamatā skar cilvēka prātu. Bahreinas Karalistes deklarācijā teikts, ka “miera ienaidnieks ir nezināšana”. Pāvests atgādināja, ka tur, kur trūkst izglītības iespēju, pieaug ekstrēmismi un iesakņojas fundamentālismi. Un ja nezināšana ir miera ienaidnieks, tad izglītība ir attīstības draugs. Tikai tai ir jābūt cilvēka cienīgai un visaptverošai. Domāt, ka spēkam jāgūst virsroka pār saprāta spēku, šī brīža jautājumu risināšanai izmantot novecojušās pagātnes metodes, cilvēces vēsturē un kultūrā pielietot tehniskas un lietderīguma shēmas ir cilvēka prāta necienīgi – norādīja Francisks. Tāpēc ir svarīga jautājumu izvirzīšana, pacietīgs un cieņas pilns dialogs, spēja ieklausīties un mācīšanās no vēstures un otra kultūras. Tā mēs izglītojam savu garu, dzīvinot savstarpēju sapratni. Nepietiek uzskatīt sevi par tolerantiem, bet ir patiešām jādod otram vieta, iespējas un jāievēro viņa tiesības. Tas ir domāšanas veids, kas sākas ar izglītību un ko reliģijām pienākas atbalstīt.
Jautājuma par izglītību kontekstā, pāvests uzsvēra trīs neatliekamus uzdevumus – sievietes lomas atzīšanu sabiedrībā, bērnu pamattiesību aizsardzību un pilsonisko audzināšanu.
Pievērsies lūgšanai un izglītībai, Francisks aplūkoja trešo izaicinājumu: rīcība jeb cilvēka spēki. Tad, kad tiek izplatīts naids, vardarbība un nesaskaņas, tiek zaimots Dieva vārds – viņš sacīja. Tāpēc reliģiskam cilvēkam pienākas to visu atmest, nepieļaujot nekādus attaisnojumus. Viņam jāsaka stingrs “nē” kara lāstam un vardarbības lietošanai. Viņam ne tikai jānostājas tam pretī ar vārdiem, bet arī ar saviem darbiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārtrauc jebkādā veidā atbalstīt terorismu – vai tas būtu ar naudu, ieročiem vai atspoguļojumu medijos – un jāuzskata tas viss par “starptautiskiem noziegumiem, kas apdraud pasaules drošību un mieru”. Reliģisks cilvēks, miera cilvēks stājas pretī apbruņošanās sacensībai, kara afērām, nāves tirgum. Viņš turpina iet brālības, dialoga un miera ceļu.
“Dārgie draugi, iesim šo ceļu”, uzrunas noslēgumā mudināja pāvests. “Atvērsim sirdi brālim, turpināsim aizvien labāk cits citu iepazīt. Veidosim ciešākas savstarpējās saites, bez liekulības un bailēm… Un ja daži varenie veic savstarpējus darījumus savu interešu, naudas un varas dēļ, parādīsim, ka ir iespējams cits satikšanās ceļš”.
Radītājs mūs aicina īpaši rīkoties to labā, kuriem nav vietas pasaules vareno dienas kārtības jautājumos. Tie ir nabagi, vēl nedzimušie bērni, vecie ļaudis, slimnieki, migranti… “Ja mēs, kas ticam uz žēlsirdīgo Dievu, neieklausīsimies nelaimīgajos un neļausim tikt pie vārda tiem, kuriem nav teikšanas, tad kurš to darīs?” – jautāja Francisks, uzrunājot Bahreinas Starptautiskā foruma dalībniekus.
