Pāvests: vienaldzības sērga ir nāvējoša

Silvija Krivteža - Vatikāns

Svinību laikā Romas bīskaps iecēla akolītu kārtā Asti dzimušo semināristu Stefano Akornero. Sprediķa sākumā pāvests ticīgos aicināja lūgties par topošo priesteri, lai "viņš stiprinātu savu aicinājumu un būtu tam uzticīgs". Svētais tēvs aicināja lūgties arī par vietējo Baznīcu, lai Kungs dāvā jaunus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi un dāsni svēta šo zemi.

Francisks norādīja, ka tieši no šīs zemes 1929. gadā viņa tēvs emigrēja uz Argentīnu. Runājot par Pjemontas auglīgo zemi un tās iedzīvotāju pašaizliedzīgo darbu, pāvests norādīja uz atgriešanās pie savām saknēm nozīmību. Kristus Karaļa svētku evaņģēlijs aicina kristiešus atgriezties pie ticības avota. Golgātas izkaltušajā zemē pie krusta mirstošā Jēzus asinis kļuva par cerības asniem: "Viņš, iestādīts zemes sirdī, atvēra mums ceļu uz debesīm un caur krusta koku atnesa mums pestīšanas augļus," teica pāvests.

"Visuma Ķēniņš nav kā šīs pasaules valdnieki," – turpināja Svētais tēvs. Kristus nesēž mīkstā un ērtā tronī. Viņa tronis ir ciets krusts, kas rotāts ar lielām naglām un asiem ērkšķiem. No šī svētā troņa Jēzus nevienu neapsūdz, bet visus apskauj. Tikai atrodoties Viņa rokās, mēs varam saprast, cik tālu Dievs ir aizgājis, lai ar mīlestību pieņemtu cilvēka dabu: mūsu vājumu, sāpes un nāvi.

"Šī godpilnā krusta priekšā ticīgie nevar palikt pasīvi skatītāji. Viņi ir aicināti slavēt Pestītāju, pielūgt savas dzīves Kungu," uzsvēra pāvests. Evaņģēlijs runā par cilvēkiem, kuri, skatoties uz Krustā sisto, izsmēja, sakot: "Citus Viņš glāba, lai izglābj pats sevi!" Šāda attieksme ir lipīga, tā izraisa nāvējošu vienaldzības epidēmiju, pārvēršas ļaunumā un kaitīgi ietekmē ticību, kas novājinās un kļūst "teorētiska". "Mēs riskējam palikt par virspusējiem kristiešiem, kuri saka, ka tic Dievam un vēlas mieru, bet nelūdzas un nerūpējas par saviem tuvākajiem," brīdināja Svētais tēvs.

Uzrunas gaitā pāvests skaidroja, ka Kristus Karaļa svētku evaņģēlijā minēts arī apdomīgs ļaundaris, kurš sauc Jēzu par Kungu, atzīst savus pārkāpumus un "kļūst par pirmo svēto". Kristus paņem viņu pie sevis uz visiem laikiem. Evaņģēlijs aicina arī mūs, sekojot šī cilvēka piemēram, pārvarēt ļaunumu un pārstāt būt vienaldzīgiem skatītājiem. Pirmais solis šajā ceļā ir paļāvība uz Dievu, kam seko lūgšana par mūsu līdzcilvēkiem, par mieru pasaulē. Mēs dzīvojam uz šīs zemes, lai vestu savus brāļus un māsas pie Kunga. Mēs vienmēr esam izvēles priekšā: paiet vienaldzīgi garām vai steigties palīdzēt citiem?

Krustā sistais Jēzus iznīcina visu, kas slēpj no mums Dievu. Viņš iznīcina maldīgus priekšstatus par Savu valstību. "Pacelsim savu skatienu uz krustu, lai mēs drosmīgi paskatītos uz sevi un ietu pa uzticības un kalpojuma ceļu, kas ieved mūs Jēzus valstībā," dievkalpojuma dalībniekus aicināja Francisks