Pāvesta Franciska sprediķis Benedikta XVI bēru dievkalpojumā
„Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu” (Lk 23,46). Šie bija pēdējie vārdi, ko Kungs teica uz krusta. Varam teikt, ka tas bija Viņa pēdējais sauciens, kas apliecināja to, kas raksturoja visu Viņa dzīvi: nemitīgu sevis uzticēšanu Tēva rokās. Piedošanas un līdzjūtības rokās, dziedināšanas un žēlsirdības rokās, svaidīšanas un svētības rokās, kas Viņu mudināja nodot sevi arī brāļu rokās. Kungs, atvērts cilvēku dzīves stāstiem, ko Viņš sastapa savā ceļā, ļāva sevi spodrināt Dieva gribai, uzņemoties uz saviem pleciem visas Evaņģēlija sekas un grūtības, līdz ieraudzīja mīlestības dēļ caurdurtās rokas: „Aplūko manas rokas”, Viņš sacīja Tomam (Jņ 20,27), un Viņš to saka ikvienam no mums. Šīs ievainotās rokas ir izstieptas mums pretī un tās nebeidz dāvāt, lai mēs iepazītu Dieva mīlestību pret mums (sal 1 Jņ 4,16)
„Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu” – tas ir pamudinājums un dzīves programma, kas kā podnieks čukst un vēlas veidot gana sirdi, līdz tā sāk just to pašu, ko Jēzus Kristus (sal Fil 2,5). Nesavtīga sevis veltīšana kalpošanai Kungam un Viņa tautai, kas rodas, pilnīgi pieņemot par velti saņemto dāvanu: “Tu piederi man... tu piederi viņiem,” saka Kungs; “Tu esi manu roku aizsardzībā, manas sirds aizsardzībā. Paliec manās rokās un dod man savējās”. Tā ir Dieva atdošanās un Viņa tuvums. Tādā veidā Viņš ieliek sevi savu mācekļu rokās, lai pabarotu savus ļaudis un teiktu: Ņemiet un ēdiet, ņemiet un dzeriet, tā ir mana Miesa, kas par jums ir atdota (sal. Lk 22,19).
Lūgšanā īstenotā veltīšanās, kas veidojas un pilnveidojas krustcelēs un pretrunās, ar kurām jāsakaras ganam (sal. 1 P 1,6-7) un uzticētais aicinājums ganīt ganāmpulku (sal. Jņ 21,17). Tāpat kā Mācītājs, viņš nes uz saviem pleciem aizbildniecības par savu tautu un svaidījuma nastu – īpaši tur, kur notiek cīņa par labo un kur ir apdraudēta brāļu cieņa (sal. Ebr 5,7-9). Šajā aizlūguma tikšanās reizē Kungs ved uz lēnprātību, kas spēj saprast, pieņemt, cerēt un pārvarēt visus pārpratumus. Neredzama un neaptverama auglība, kas rodas, zinot, kādās rokās ir salikta paļāvība (sal. 2 Tim 1,12). Lūgšanu un pielūgsmes piepildīta paļāvība, kas spēj izteikt gana darbības un pieskaņot viņa sirdi un viņa lēmumus Dieva laikam (sal. Jņ 21, 18): “Ganīt nozīmē mīlēt, un mīlēt nozīmē būt gataviem ciest. Mīlēt nozīmē sniegt avīm patieso labumu, Dieva patiesības, Dieva vārda barību, Viņa klātbūtnes barību” (Benedikts XVI, Pontifikāta sākuma Mises homīlija, 2005. gada 24. aprīlis).
Veltīšanās, ko ar savu iepriecinājumu atbalsta Svētais Gars, kurš vienmēr iet viņam pa priekšu misijā: gan dedzīgi tiecoties nodot tālāk Evaņģēlija skaistumu un prieku, gan auglīgi liecinot, kā to dara tie, kuri, tāpat kā Marija, daudzos veidos paliek krusta pakājē, tajā sāpīgajā, taču nesatricināmajā mierā, kas ne uzbrūk, ne paverdzina; gan arī neatlaidīgi, taču reizē pacietīgi cer, ka Kungs izpildīs savu solījumu, kā Viņš bija apsolījis mūsu tēviem un viņu pēctečiem uz mūžiem (sal. Lk 1, 54-55).
Arī mēs, stingri turēdamies pie Kunga pēdējiem vārdiem un pie liecības, kas iezīmēja Viņa dzīvi, kā Baznīcas kopiena gribam sekot Viņa pēdās un atvēlēt savu brāli Tēva rokās: lai Viņa žēlsirdīgās rokas atrod viņa lampu, aizdegtu ar Evaņģēlija eļļu, ko viņš izlēja un par kuru liecināja savas dzīves laikā (sal. Mt 25, 6-7).
Svētais Gregorijs Lielais Pastorālās regulas noslēgumā aicināja un mudināja uz šo tuvības saikni: “Manas dzīves vētrās mani mierina paļāvība, ka Tu mani noturēsi virs ūdens uz savu lūgšanu galda, un, ja es būšu savu vainu smaguma salauzts un pazemots, Tu, pateicoties saviem nopelniem, sniegsi man palīdzību un mani piecelsi”. Gans apzinās, ka nevar nest viens pats to, ko īstenībā viens nekad nespētu izturēt, un tāpēc viņš prot nodoties lūgšanai un rūpēm par viņam uzticētajiem ļaudīm. Dieva ticīgo tauta, sanākusi kopā, pavada savu bijušo ganu un uztic [Dievam] viņa dzīvi. Tāpat kā Evaņģēlija sievietes pie kapa, mēs esam šeit ar pateicības smaržām un cerības mirrēm, lai vēlreiz apliecinātu viņam savu mīlestību, kurai nebūs gala; mēs gribam to darīt ar tādu pašu svaidījumu, gudrību, smalkjūtību un atdevi, kādu viņš izplatīja gadu gaitā. Mēs vēlamies kopā teikt: “Tēvs, Tavās rokās mēs nododam viņa garu”.
Benedikt, uzticīgais Līgavaiņa draugs, lai tavs prieks būtu pilnīgs, galīgi un uz visiem laikiem dzirdot Viņa balsi!
