Publicēts pāvesta vēstījums 31. Pasaules slimnieku dienai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Slimība ir mūsu cilvēciskās pieredzes sastāvdaļa”, vēstījuma sākumā raksta pāvests. “Taču tā var kļūt nehumāna, ja tiek izdzīvota izolētībā un pamestībā, ja to nepavada rūpes un līdzjūtība”. Viņš norāda, ka, piedzīvojot grūtības, sagurumu un trauslumu, var vislabāk redzēt, vai tie, ar kuriem esam kopā, patiešām ir ar mums kopā un mūs pavada. Grūtībās kļūst vislabāk redzams, vai, atrodoties uz viena ceļa, nav tā, ka katrs tomēr dzīvo savu dzīvi, domā tikai par sevi un ļauj otram kaut kā pašam “ķepuroties”. Tā kā Baznīcai šis ir Sinodālā ceļa laiks, tad vēstījumā 31. Pasaules slimnieku dienai Francisks aicina padomāt, ka, tieši piedzīvojot trauslumu un slimību, mēs varam iemācīties soļot kopā Dieva stilā, kas izpaužas tuvībā, līdzjūtībā un maigumā.
Svētais tēvs atsaucas uz pravieša Ecēhiēla grāmatu, kurā Kungs skaidro, kā dziedēt ievainoto avju brūces un atjaunot spēkus tiem, kuri ir slimi. “‘Es pats būšu savu avju gans un es pats tās saguldināšu’, saka Dievs tas Kungs. ‘Nomaldījušās es uzmeklēšu, noklīdušās es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu, (…) es tās ganīšu ar taisnību’” (34, 15-16). Francisks atzīst, ka apjukums, slimība un vājums ir mūsu dzīves sastāvdaļa, kas nekādā gadījumā neizslēdz mūs no Dieva tautas, bet tieši otrādi – tā rezultātā mēs nonākam Kunga uzmanības centrā. Dievs ir mūsu Tēvs, un Viņš negrib ceļā pazaudēt nevienu no saviem bērniem. Tāpēc jāmācās no Viņa, kā mēs varam būt kopiena, kas iet kopā un neaplipinās ar “atkritumu kultūru”.
Vēstījumā pāvests atgriežas arī pie savas enciklikas Fratelli tutti, kurā ir aprakstīta Labā Samarieša pieredze. Francisks norāda, ka viņš to izvēlējās “kā kārdinālo punktu, kā pagrieziena punktu, lai varētu izkļūt no noslēgtās pasaules ēnas” un domāt par atvērtas pasaules radīšanu. Pastāv cieša saikne starp šo Jēzus stāstīto līdzību un daudziem brālības noliegšanas veidiem – viņš raksta. Jo īpaši piekautā un aplaupītā cilvēka pamešana ceļa malā norāda uz to stāvokli, kādā ir atstāti pārāk daudzi mūsu brāļi un māsas brīdī, kurā tiem visvairāk būtu vajadzīga palīdzība. Nav viegli atšķirt, kuru uzbrukumu dzīvībai un tās cieņai cēlonis ir dabisks un kurus izraisa netaisnības un vardarbība.
Svētais tēvs nosoda nevienlīdzību un to, ka dažu intereses šodien ir pārsvarā, tādējādi ietekmējot katru cilvēka dzīves jomu, un runā par vientulību un tuvākā pamešanu kā par “zvērību”, ko varētu novērst ātrāk par jebkādas citas netaisnības izskaušanu. Pietiktu tam mazliet uzmanības un līdzjūtības.
“Mēs nekad neesam gatavi slimībai”, raksta pāvests, reizē atzīstot, ka mums ir grūti pieņemt ievainojamību. “Tirgus invazīvā kultūra liek mums to noliegt. Trauslumam nav vietas”. Uzsverot, cik ļoti Baznīcai būtu jāieklausās Labajā Samarietī, viņš atgādina, ka mēs visi esam trausli un ievainojami. Mums visiem ir vajadzīga šī līdzjūtības pilnā uzmanība – cilvēki, kuri prot apstāties, pietuvoties, aprūpēt un atvieglot ciešanas.
Šī Pasaules slimnieku diena ir kristiešiem adresēts aicinājums ne tikai lūgties un būt līdzjūtīgiem pret tiem, kuri cieš, bet arī pārdomāt, kāds būtu tas “jaunais veids, kā kopīgi virzīties uz priekšu”.
Līdzības par Labo Samarieti beigas mums liek domāt, ka brālības vingrināšana, kas sākas ar satikšanos aci pret aci, var tikt izvērsta organizētā aprūpē – precizē pāvests. Tas viss liek domāt par priesteru kalpojumu, sociālo darbinieku un veselības aprūpes laukā strādājošo darbu, ģimeņu un brīvprātīgo pūliņiem, pateicoties kuriem visās pasaules malās labais ik dienas stājas pretī ļaunajam. Francisks piebilst, ka pandēmijas gados mūsos ir palielinājusies pateicība tiem, kuri katru dienu strādā veselības un pētniecības labā.
“Gādā par viņu” (Lk 10, 35) – Labais Samarietis sacīja mājvietas saimniekam. Tas ir aicinājums, ko Jēzus adresē katram no mums. Vēstījuma noslēgumā pāvests uzsver, ka mēs esam radīti pilnībai, kas ir sasniedzama tikai mīlestībā. Slimnieki ir Dieva tautas uzmanības centrā – viņš atgādina.
