Francisks tiekas ar Itālijas kinomākslas atbalstītājiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Man patīk darbs, ko darāt. Tas ir evaņģēlisks, kā arī poētisks, jo kino ir poēzija,” teica Francisks saviem apmēram 200 viesiem. Pāvests ar viņiem sarunājās spontānā, iepriekš nesagatavotā veidā. Viņš uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir harmonizēt atšķirības, tieši tā, kā to dara Svētais Gars. 

Romas bīskaps pakavējās pie teoloģijas grāmatām, kurās daudz tiek runāts par patiesību, bet mazāk par skaistumu, kas viņa vārdiem izsakoties, “tiek atstāts pavisam nomaļus, vai vismaz kaktiņā”. Uzsverot skaistā lomu, Francisks sacīja:

“Skaistums ir Svētā Gara darbs, kas visu noliek harmonijā – gan pretējas lietas, gan visu... Padomāsim par to, ka Vasarsvētku rītā, kad ir radusies problēma, kad visi runā, bet neviens nesaprot, kas notiek, un ir iestājies apjukums, Gars ir tas, kurš to visu sakārto harmonijā. Lai arī viss ir atšķirīgs, viss šķiet pretrunīgs, harmonija ir pārāka. Un jūsu darbs iet harmonijas ceļu.”

Pāvests atzīmēja, ka tikai tie kinomākslas darbi, kas ir spējuši izteikt cilvēcisko harmoniju – gan priekus, gan bēdas, ir ienākuši vēsturē. “Jums, itāļiem, šai ziņā ir slavas pilna vēsture. Turpiniet tādā pašā garā,” teica Francisks.

Radīšanas aprakstā Dievs ir gan autors, gan skatītājs. Bībeles pirmā lappuse ir radošuma, skaistuma, dedzības un mīlestības piepildīta. Šajā lappusē var rast “kultūras darba jēgu. No vienas puses, ir radošā darbība, no otras kontemplācija un novērtējums,” atzīmēja pāvests. Atgādinājis, ka Itālijā katoliskā pasaule ir devusi ar sociālo komunikāciju un jo īpaši ar kino saistītas pieredzes daudzveidību, pāvests pakavējās pie tāda jēdziena, kā “izbrīns”:

“Šķiet, ka Dievs pats jūt izbrīnu, apbrīno radību skaistumu, jo īpaši tad, kad kontemplē cilvēku. Vēlos jums teikt: vadīsimies no šejienes, no mākslas kā izbrīna, vispirms jau paši aktieri, kas to veido.”

Uzrunas turpinājumā pāvests īpaši pakavējās pie krievu režisora Andreja Tarkovska 1966. gadā izveidotās filmas “Andrejs Rubļovs”. Filmā caur ikonu meistara Andreja Rubļova darbiem attēlota XV gadsimta Krievijas vēsture. Francisks šo filmu pieskaita izcilākajiem kino meistardarbiem:

“Domāju par šo Tarkovska meistardarbu “Andrejs Rubļovs”: mākslinieks paliek mēms karā gūtās traumas dēļ. Tas liek padomāt arī par to, kas pasaulē notiek šodien. Rubļovs vairs nezīmē, vairs pat nerunā. Viņš klejo nomaldījies, meklējot jēgu, kamēr kļūst par liecinieku zvana izliešanai. Līdz ar pirmo šī lielā zvana skaņu, viņa sirds atveras, viņa mēle atraisās, viņš atsāk runāt un atsāk rakstīt ikonas. Un viss ekrāns piepildās ar viņa ikonu krāsām.”

Mākslinieku, kuru Pareizticīgajā Baznīcā godina kā svēto, daudzi uzskata par visizcilāko ikonu autoru. Pāvests Francisks uzsvēra, kā jau pieminētā zvana skaņa Rubļovā izraisa izbrīnu:

“Zvana skaņa, kas atskan no zemes un no bronzas, kā brīnums piepilda mākslinieka dvēseli un zināmā veidā viņš tajā izdzird Dieva balsi, kas tam čukst: “Atveries!” Gluži tāpat, kā Jēzus teica Evaņģēlijā: “Effatà!”

Pāvests pakavējās pie Bībeles pirmās lappuses, pie radīšanas apraksta, kas norit gluži kā filmā. Dievs – “Radītājs un skatītājs”, arī izjūt izbrīnu:

“Tas ir mīlestības: radošuma, skaistuma un dedzības stāsts. Bet savas radošās darbības beigās Dievs paveic pārsteidzošu žestu. Viņš kļūst sava darba skatītājs, Viņš kontemplē to, ko ir izveidojis un izsaka savu spriedumu. Viņš redzēja, ka “viss bija labs”. Bet par cilvēku, kas tika izveidots pēc Viņa attēla un līdzības, “recenzija” bija vēl dedzīgāka: tas “bija ļoti labs”.

Tieši radīšanas stāstā var rast arī mākslinieka dziļākā paaicinājuma, viņa kultūras darba jēgu:

“Šajā sakrālajā lappusē, dārgie draugi, režisori, aktieri, sievietes un vīrieši, kuri darbojaties kino jomā, varam rast arī jūsu kultūras darba jēgu. No vienas puses, ir radošā darbība, no otras – kontemplācija un novērtējums. Man šķiet, ka jūs varat atspoguļoties šajā brīnišķīgajā Bībeles freskā, kas ir sajūsminājusi daudzus māksliniekus un nekad nebeidz izbrīnīt un raisīt iztēli.”