Francisks jauniešiem: nākotne ir jūsu rokās
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kinšasa svin svētkus. Šajā Āfrikas megapolē valda milzīgs prieks un līksmība, jo ir ieradies pāvests. Vizītes Kongo Demokrātiskajā Republikā trešās dienas, 2. februāra, rītā viņš tikās ar aptuveni 70 tk. jauniešiem un katehētiem, kuri vispirms viņu pagodināja ar līksmām dziesmām un dejām. “Draugi”, viņš sacīja, “Dievs ielika jūsu rokās dzīvības dāvanu, sabiedrības un šīs lielās valsts nākotni. Brāli, māsa, vai tavas rokas tev liekas esam mazas un vājas, tukšas un nepiemērotas tik lieliem uzdevumiem? Uzdod sev jautājumu: Kam kalpo šīs manas rokas? Lai celtu vai iznīcinātu, lai dotu vai grābtu, lai mīlētu vai ienīstu?” Francisks norādīja, ka roku var aiztaisīt ciet un savilkt dūrē, bet var arī to atvērt un kalpot Dievam un citiem cilvēkiem. Tā kā jauniešu rokās ir nākotne, turpinājumā pāvests aplūkoja piecus tās veidošanai nepieciešamos elementus jeb, kā viņš teica, “sastāvdaļas”, ko var pielīdzināt rokas pieciem pirkstiem.
Īkšķis ir pirksts, kas atrodas vistuvāk sirdij un atbilst lūgšanai, kas ļauj pulsēt dzīvībai. Varētu šķist, ka runājam par kaut ko abstraktu un tālu no konkrētajām problēmām. Tomēr lūgšana ir būtiska “sastāvdaļa”, jo vieni paši mēs esam kā izrauti koki. Pat ja tie būtu lieli un spēcīgi, tie nevar nostāvēt vieni paši. Mēs neesam visvareni. Ja kāds domā, ka viņš tāds ir, tad piedzīvo nožēlojamu neveiksmi. Tāpēc ir svarīgi iesakņoties lūgšanā, klausīties Dieva Vārdu, kā rezultātā mēs ik dienas varam augt dziļumā, nest augļus, un piesārņoto gaisu, ko elpojam, pārvērst par dzīvībai vajadzīgo skābekli. Lai to panāktu, katram kokam ir vajadzīgs vienkāršs un būtisks elements, proti, ūdens. Un lūgšana ir “dvēseles ūdens” – uzsvēra Francisks, sakot, ka cilvēks, kurš lūdzas, kļūst iekšēji nobriedušāks.
Taču ir svarīgi, lai lūgšana būtu dzīva – turpināja pāvests. “Vērsies pie Jēzus nevis kā pie kādas tālas būtnes, no kuras būtu jābaidās, bet kā pie vislielākā drauga, kurš atdeva par mums savu dzīvību. Viņš tevi pazīst, tic tev un mīl tevi, vienmēr”, sacīja Francisks. “Katru dienu vērs uz Viņu savas paceltās rokas, lai Viņu slavētu un cildinātu, uztici Viņam savus visdziļākos noslēpumus – cilvēkus, kurus tu mīli, savas iekšējās rētas, savus sirds sapņus. Sarunājies ar Viņu!” Pāvests atgādināja, ka tad Dievs iesaistīsies mūsu dzīvē ar savu “miera spēku”. Patiesais miera spēks, miera dzinējspēks ir Svētais Gars. Lūk, tāpēc lūgšana ir visvarenākais ierocis. Tā atnes mierinājumu un cerību, tā paver aizvien jaunas iespējas un palīdz pārvarēt bailes.
Otrais ir rādītājpirksts. Ar to mēs kaut ko norādām citiem. Tas saistās ar kopienu. Lūk, otrā “sastāvdaļa”. “Draugi”, turpināja Svētais tēvs, “neļaujiet, lai jūsu jaunību sagrauj vientulība un noslēgšanās. (…) Kopiena ir ceļš, pa kuru jāiet, lai dzīvotu harmonijā ar sevi, lai mēs būtu uzticīgi savam aicinājumam”. Viņš atgādināja, ka individuālisms atstāj dvēselē dziļu tukšumu. Pietiek padomāt, piemēram, par narkotikām: tu slēpies no citiem, bēdz no īstās dzīves, lai justos visvarens, taču beigās attopies ar pilnīgi tukšām rokām.
Pāvests aicināja jauniešus sargāties arī no kārdinājuma rādīt uz kādu ar pirkstu, atstumt kādu, jo viņš ir citas izcelsmes. Vispirms cilvēks notic aizspriedumiem par citiem, tad sāk attaisnot naidu, un tas viss beidzas ar vardarbību un karu. Vieglāk ir otru kritizēt, nekā izprast, taču Dieva norādītais ceļš labākas pasaules veidošanai sākas ar otru, ar kopā būšanu, ar kopienu. Tas nozīmē paplašināt apvāršņus, ikvienā saskatīt savu tuvāko, parūpēties par otru. Redzi, ka kāds ir viens, cieš, ir pamests? Pieej pie viņa. Nevis, lai viņam parādītu, kāds tu esi “malacis”, bet lai dāvātu viņam savu smaidu, lai piedāvātu viņam savu draudzību. Turpinājumā Francisks arī atgādināja, ka, lai mēs būtu cits ar citu “kontaktā”, ar virtuālo pasauli vien nepietiek.
“Ir skumji redzēt jauniešus, kuri stundām ilgi pavada laiku ar telefonu", sacīja pāvests. "Pēc tam tu skaties viņiem sejā un redzi, ka viņi nesmaida. Viņu skatiens ir noguris. Tas ir kļuvis garlaicīgs. Nekas un neviens nevar aizvietot kopā būšanas spēku – taču reālu kopā būšanu, uguntiņu acīs, dalīšanās prieku! Ir ļoti svarīgi sarunāties, klausīties, būt kopā. Tas ir būtiski. Turpretī ekrānā katrs meklē to, kas interesē viņam pašam".
Šajā brīdī koris sāka dziedāt “Aleluja”, kam piebalsoja vairāki desmiti tūkstoši klātesošo. “Jūs redzējāt, cik skaisti būt kopā? Jūs redzējāt, cik skaisti justies kā vienai Baznīcai?” jautāja pāvests. Tādā veidā mēs jūtam savu brāļu un māsu aizsardzību. Aizsardzību no to cilvēku puses, kuri tevi pieņem tādu, kāds tu esi, un ir gatavi par tevi parūpēties. Viņš jauniešiem atgādināja, ka viņi ir būtiski nepieciešami savai Baznīcai un zemei, un ka viņiem ir jābūt atbildīgiem.
Trešais – centrālais pirksts, kas paceļas visiem pāri, lai it kā mums atgādinātu par kaut ko ļoti svarīgu, proti, godīgumu. Pāvests atgādināja, ka būt godīgam nozīmē neļaut sevi ievilkt korupcijas lamatās. Viņš pastāstīja kādu liecību, ko pirms 15 gadiem atstāja jaunietis Floribērs Bvana Čujs, kurš, būdams tikai 26 gadus vecs, par savu godīgumu samaksāja ar dzīvību. Viņš aizšķērsoja ceļu bojāto pārtikas produktu pārvadātājiem un par to Gomā tika nogalināts. Viņš varēja tos palaist, neviens viņu neatklātu un būtu pat nopelnījis. Taču, būdams kristietis, viņš lūdzās, domāja par citiem un izvēlējās godīgumu, sakot “nē” negodīgiem darījumiem. Tādā veidā viņš saglabāja tīras savas rokas un tīru sirdi. “Ja kāds tev izstieps pretī aploksni un apsolīs visādus labumus un bagātības, neiekrīti slazdā, neļauj sevi maldināt, neļauj sev noslīkt ļaunuma purvā”, brīdināja Francisks. “Neļauj ļaunumam uzvarēt! Uzvari ļauno ar labo!”
Ceturtais rokas pirksts ir zeltnesis, uz kura tiek nēsāts laulības gredzens. Tas saistās ar piedošanu. Šis pirksts ir arī visvājākais. To ir visgrūtāk pacelt. Tas mums atgādina, ka lielo dzīves mērķu – īpaši, mīlestības – sasniegšana notiek ne bez grūtībām. Mēs visi esam trausli un piedzīvojam grūtības. Taču kāds ir tas spēks, kas ļauj mums iet uz priekšu? Tā ir piedošana. Piedot nozīmē mācēt sākt no jauna – skaidroja pāvests. Piedot nenozīmē aizmirst pagātni, tas nozīmē nenolaist rokas un neļaut tai atkārtoties. Lai veidotu nākotni, mums ir jāpiedod un jāsaņem piedošana – viņš atgādināja.
Piektais ir mazais pirksts. Tas atgādina kalpošanu. Kāds varētu teikt, ka tas taču ir nieks, ko es varu izdarīt, tas ir piliens jūrā. Taču tieši tas, kas ir mazs, lēmums kļūt maziem, piesaista Dievu – apgalvoja Svētais tēvs. Tas, kurš kalpo, kļūst mazs. Noslēgumā pāvests mudināja jauniešus saglabāt drosmi. “Tad, kad jūs piemeklē skumjas, mazdūšība, paņemiet Evaņģēliju un uzlūkojiet Jēzu. Viņš dos jums spēku”, sacīja Francisks.
