Maigums šodien ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sapulcēšanās “pie Svētā Pētera kapa”, Vatikānā, asociācijai ir kā atgriešanās pie avotiem, pie saknēm, no kurienes ceļas tās locekļu tuvākmīlestība un ticība, kas viņus dzīvina un virza uz priekšu – norādīja Francisks, iesākot savu uzrunu. Viņš pateicās Dievam par visu labo, ko tie dara, kā arī viņiem pašiem.
Tie ir cilvēki, kuri velta savus pūliņus, laiku un enerģiju, lai radoši, pacietīgi un neatlaidīgi kalpotu šīs dzīves ievainotajiem pabērniem. Viņi darbojas zupas virtuvēs, atbalsta centros, naktsmītnēs, sniedz palīdzību ģimenēm un bērniem, kuri atrodas slimnīcā “Bambin Gesù”. “Es saskatu jūsos Labo samarieti”, teica pāvests.
Labais samarietis, par kuru Evaņģēlijā raksta Lūkass, līdzjūtības aizkustināts, pieiet pie ceļa malā gulošā ievainotā cilvēka un sniedz viņam palīdzību. Viņš nepazīst šo cilvēku. Viņš ir svešinieks un savā ziņā “ienaidnieks”, jo samariešus neieredzēja un nicināja. Taču viņš pieiet klāt, jo viņam ir maiga sirds. Tā nav nocietināta. Tā ir spējīga izrādīt maigumu.
“Un tā ir pirmā lieta, ko gribu jums ieteikt: maigums”, uzsvēra Francisks. “Esiet uzmanīgi, es nerunāju par sentimentalitāti, nē. Es runāju par Dieva mīlestības iezīmi, kas šodien ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk.”
“Sabiedrībā, ko bieži vien saindē vienaldzības un atmešanas kultūra, mēs kā kristieši esam aicināti iet pret straumi ar maiguma kultūru, tas ir, rūpēties par otru kā Dievs uzņēmās rūpes par mums, par mani, par tevi, par katru no mums. To mēs redzam Evaņģēlijā: kā Jēzus iet pie mazajiem, atstumtajiem, pēdējiem. Viņš ir Labais Samarietis, kurš atdeva par mums savu dzīvību, par mums, kuriem ir vajadzīga žēlsirdība un piedošana”.
Otrā lieta, ko pāvests aicināja neaizmirst, bija sekojoša: Citus mēs spējam patiesi mīlēt tādā mērā, kādā atzīstam, ka paši esam Dieva mīlēti. Mēs tiekam celti, ja ļaujam Kungam ik dienas sevi celt. Un to mēs varam piedzīvot lūgšanas klusumā, kad atraisāmies no savām lomām, novelkam savas maskas un nostājamies Viņa priekšā tādi, kādi esam. Tad Dievs var piepildīt mūsu sirdi ar savu Garu, ar savu līdzjūtību un maigumu. Tādā veidā mēs varēsim iet uz priekšu. Nevis mēs, bet Viņš ar mums. Francisks piebilda, ka šeit ir meklējams kristīgās dzīves un īpaši tuvākmīlestības kalpojuma noslēpums.
Svētais tēvs noslēgumā apliecināja, ka pavada klātesošos viņu misijā pa Romu ar savām lūgšanām un lūdz Salus Populi Romani Dievmāti sargāt un aizstāvēt cilvēkus, ko viņi sastop, un viņu ģimenes.
