Pāvests Dienvidsudānā: "Pietiek sagrāves, ir laiks celt!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Tikšanās notika Dienvidsudānas prezidenta pils dārzā. Francisks pastāstīja, ka viņš šai zemē nav ieradies viens, bet kopā ar diviem brāļiem – ar Kenterberijas arhibīskapu un Skotijas Baznīcas ģenerālasamblejas moderatoru. “Esam uzsākuši šo ekumenisko miera svētceļojumu pēc tam, kad dzirdējām veselas tautas kliedzienu, kura raud pieredzētās vardarbības, nedrošības, nabadzības un dabas untumu dēļ,” teica pāvests.

Dienvidsudānu šķērso visgarākā upe pasaulē – Nīla. Upes tēlu pāvests izmantoja savā uzrunā. Viņš teica, ka šīs zemes dzīlēs slēpjas daudzas bagātības, bet vēl lielākas tās ir šejienes ļaužu sirdīs un prātos. Vēršoties pie Dienvidsudānas valsts vadītājiem, pāvests norādīja, ka viņi ir kā avoti, kas ar nepieciešamo dzīvības ūdeni apgādā kopīgo sadzīvi, viņi ir šīs pusaugu zemes tēvi un mātes. Svētais tēvs sacīja:

 “Godātās autoritātes, jūsu “bērni” un pati vēsture atcerēsies, vai esat darījuši labu šai tautai, kas jums uzticēta, lai tai kalpotu. Nākamās paaudzes godinās, vai arī izdzēsīs no atmiņas jūsu vārdus, pamatojoties uz to, ko darāt tagad, jo tāpat, kā upe atstāj savus iztekas avotus, lai uzsāktu savu tecējumu, tāpat arī vēstures ritējums aiz muguras atstās miera ienaidniekus un pagodinās tos, kuri strādā miera labā.” 

Uzrunājot Dienvidsudānas prezidentu un viceprezidentus, pāvests Dieva vārdā, kuram tic daudzi šīs zemes iedzīvotāji, aicināja teikt “pietiek” – “pietiek izlieto asiņu, pietiek konfliktu, pietiek vardarbības un savstarpēju apvainojumu, pietiek slāpēm pakļaut cilvēkus, kuri ilgojas pēc miera! Pietiek sagrāves, ir laiks celt! Ir jāatstāj aiz muguras kara laiks un jāļauj izrietēt miera laikam!”

Atgriežoties pie upes iztekas avotiem, pie ūdens, kas simbolizē dzīvību, pāvests pievērsās Dienvidsudānas valsts avotiem, proti Republikas nodibināšanai 2011. gada 9. jūlijā. Ko nozīmē latīņu vārdi “res publica”? Tie nozīmē atzīt sevi kā “publisku realitāti”, to, ka valsts pieder visiem. Tātad, tie, uz kuriem tās iekšienē gulstas lielāka atbildība, esot tās priekšgalā un to vadot, nedrīkst nekalpot kopējam labumam. “Lūk, varas mērķis – kalpot kopienai,” norādīja Francisks.

Pāvests atzīmēja, ka vienmēr pastāv kārdinājums kalpot personīgajām interesēm. Tāpēc Svētais tēvs uzsvēra, ka nepietiek saukties par “republiku”, tādai ir jābūt, sākot jau no pirmajiem labumiem: bagātīgie resursi, ar ko Dievs ir svētījis šo zemi, nav rezervēti tikai dažiem, bet tie ir paredzēti visiem. Ekonomiskās atdzimšanas plāniem ir jāatbilst plāniem par vienlīdzīgu labumu sadali.

Republikas dzīvei svarīga ir demokrātiska attīstība. Tā rūpējas par labvēlīgu varas sadali, tā, lai, piemēram, tas, kurš atbild par tieslietām, savu darbu var veikt bez nosacījumiem no likumdevēju, vai valdības puses. Bez tam, demokrātija paredz cilvēktiesību respektu, kuras sargā likums un tā piemērošana, un jo īpaši, brīvību paust savas domas. “Bez taisnības nav miera, bet arī bez brīvības nav taisnības,” teica Francisks. Tāpēc viņš aicināja katrai pilsonei un katram pilsonim dot iespēju likt lietā savas eksistences vienreizējo un neatkārtojamo dāvanu. 

Atstājusi savas iztekas avotus un šķērsojusi dažas stāvas vietas ar krācēm un kritumiem, Nīlas upe tieši Džubas tuvumā ieplūst Dienvidsudānas līdzenumā un kļūst kuģojama. Vēlāk tā aizplūst uz purvainākiem apvidiem. Izmantojot analoģiju, pāvests novēlēja, lai Dienvidsudānas Republikas miera ceļojums neturpinās uz augšu un leju, bet sākot no savas galvaspilsētas, kļūst navigējams un nepaliek iestrēdzis inerces purvā.

 “Draugi, ir laiks pāriet no vārdiem pie darbiem. Ir laiks pāršķirt lappusi, ir laiks strādāt neatliekamas un nepieciešamas pārveides labā. Miera un izlīgšanas process prasa jaunu elpu. Ir jāīsteno Miera līgums, kā arī Ceļvedis! Pasaulē, ko iezīmē šķelšanās un konflikti, šī zeme uzņem ekumenisko miera svētceļojumu, kas ir liels retums. Dienvidsudānai tas nozīmē “soļa mainīšanu” un iespēju atsākt ceļojumu pa mierīgiem ūdeņiem, bez divkosības un savtīgiem izdevīgumiem atsākot dialogu. Lai visiem tā būtu jaunas cerības iespēja. Lai katrs pilsonis varētu saprast, ka vairs nav laika ļaut sevi nest ļauniem ienaida, cilšu, reģionālismu un etnisko atšķirību ūdeņiem. Ir laiks kuģot kopā pretim nākotnei!”

Lielās upes tecējums palīdz izvēlēties veidus. No ezera tuvumā Nīla pievienojas citai upei un iegūst nosaukumu Baltā Nīla. Pateicoties šim satikšanās faktam, ūdeņi kļūst dzidri un caurspīdīgi. Pāvests norādīja, ka tāda ir arī dzīve, kur citam citu ir jāciena, jāiepazīst un jāveic savstarpējs dialogs. Ja katras vardarbības pamatā ir dusmas un naids, bet aiz tiem slēpjas no ievainojumiem, pazemojumiem un netaisnībām neatveseļota atmiņa, tad virziens, lai no tā izkļūtu, ir tikai tikšanās: citu pieņemšana par brāļiem, vajadzības brīdī protot arī atkāpties. Pāvests norādīja, ka šī attieksme, kas ir būtiska miera procesiem, ir nepieciešama arī saliedētas sabiedrības attīstībai.

Lai pārietu no sadursmēm pie tikšanās civilizācijas, svarīgu lomu var spēlēt jaunieši. Francisks aicināja nodrošināt viņiem tikšanās iespējas, vairāk tos iesaistīt politiskajos un lēmumu pieņemšanas procesos. Uzmanība ir jāpievērš arī uz sievietēm, mātēm, kuras laiž pasaulē un sargā dzīvību. Viņu priekšā pāvests aicināja izrādīt cieņu un atgādināja, ka tas, kurš piekopj vardarbību pret sievieti, to piekopj pret Dievu.

Runājot par tikšanās noslēpumu, pāvests aicināja raudzīties tālāk par grupām un atšķirībām, lai ietu kopā kā vienota tauta, kurā, gluži tāpat kā Nīlā, dažādas pietekas nes bagātības. Svētais tēvs atgādināja, ka tieši pa Nīlu pirms vairāk nekā gadsimta uz šejieni atceļoja pirmie misionāri. Laika gaitā tiem pievienojās daudzi humanitārie darbinieki. Pāvests pateicās par nozīmīgo darbu, ko viņi dara Dienvidsudānas labā. Viņš pieminēja arī tos, kuri šeit, rūpējoties par dzīvību, diemžēl, ir sastapuši savu nāvi. Francisks aicināja nodrošināt misionāriem un humanitārajiem darbiniekiem nepieciešamo drošību, lai viņi varētu veikt labos darbus un sniegt šai zemei atbalstu.

Pāvests atzīmēja, ka lielā upe dažreiz var izraisīt arī katastrofas. Viņš izteica līdzjūtību tiem, kuri cietuši no plūdiem un aicināja nodrošināt nepieciešamo palīdzību. Lai izsargātos no plūdiem, ir jāuztur tīra upes gultne. Izmantojot metaforu, Svētais tēvs aicināja cīnīties pret korupciju un parūpēties par saviem pilsoņiem, jo īpaši vājākajiem. Francisks pieminēja miljoniem izkaisīto ļaužu, kuriem nācās atstāt savas mājas konfliktu un piespiedu pārvietošanas dēļ. Pāvests aicināja novērst ieroču ieplūšanu, nodrošināt atbilstošu veselības aprūpes politiku, attīstīt infrastruktūras un nodrošināt izglītību, kas ir “vienīgais ceļš, lai šīs zemes bērni varētu uzņemties rūpes par nākotni”. Svētais tēvs uzsvēra, ka “viņiem, tāpat kā visiem šī kontinenta bērniem, ir tiesības augt, rokās turot burtnīcas un rotaļlietas, nevis darba instrumentus un ieročus”.

Baltā Nīla atstāj Dienvidsudānu, šķērso citas valstis, satiekas ar Zilo Nīlu un ieplūst jūrā. Upe nepazīst robežas, tā vieno teritorijas. “Līdzīgā veidā, lai sasniegtu adekvātu attīstību, būtiski ir uzturēt pozitīvas attiecības ar citām valstīm, sākot jau no tām, kuras atrodas kaimiņos,” teica pāvests. Viņš izteica atzinību starptautiskajai kopienai par devumu Dienvidsudānai, jo īpaši izlīgšanas un attīstības veicināšanā.

Uzrunas noslēgumā pāvests apliecināja, ka viņš kopā ar brāļiem, ar kuriem šeit ir ieradies, no sirds vēlas dāvāt lūgšanu un atbalstu, lai Dienvidsudāna izlīgst un maina kursu, lai tās vitālo ritējumu vairs neaizšķērso vardarbības plūdi, korupcija un nabadzība. Lai Debesu Kungs, kurš mīl šo zemi, dāvā tai jaunu miera un labklājības laiku. “Lai Dievs svētī Dienvidsudānas Republiku,” novēlēja viesis.