Pāvests ungāru jauniešiem: tiecieties uz augstiem mērķiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Klusums nav tam, lai pieliptu pie viedtālruņiem un ienirtu sociālajos tīklos”, sacīja Francisks. “Lūdzu, nē! Dzīve ir reāla, nevis virtuāla. Tā nenotiek uz ekrāna, bet pasaulē”. Viņš aicināja katru jaunieti uzdot sev jautājumu: “Ko es daru citu labā? Ko es daru Baznīcas, sabiedrības labā?” Sporta arēnā bija aptuveni 12000 jauniešu.
Svētais tēvs atgādināja, ka Jēzus mums neliedz sapņot. Viņš ir priecīgs redzot, ka mēs tiecamies uz augstiem mērķiem. Viņš negrib, lai mēs sēdētu un slinkotu, stāvētu klusi un kautrētos. Viņš grib, lai mēs būtu aktīvi un dzīvi. “Kas uzdrošinās, tas vinnē”, saka ungāru sakāmvārds, ko citēja pāvests. Taču ko darīt, lai mēs būtu vinnētāji savā dzīvē?
Šajā sakarā viņš norādīja uz divām svarīgām lietām, kas, tāpat kā sportā, arī dzīvē ir ņemamas vērā. Pirmkārt, tiekties uz augšu; otrkārt, vingrināties. Nesamierināties ar iegūto diplomu, dabūto darbu, iespējām izklaidēties… Izmantot savus talantus, iet aizvien tālāk un tiekties augstāk. “Savā sirdī jūti, ka tev ir kāda spēja, pateicoties kurai varētu daudziem izdarīt labu? Jūti, ka ir skaisti mīlēt Kungu, dibināt lielu ģimeni, palīdzēt trūkumcietējiem? Nedomā, ka tās ir nerealizējamas vēlmes. Ieguldi lielo dzīves mērķu sasniegšanā”, mudināja Francisks, runājot par tiekšanos uz augšu. Kas attiecas uz vingrināšanos, viņš aicināja to darīt, uzturot dialogu ar Jēzu, kurš ir vislabākais treneris. “Viņš tevi klausās, tic tev, prot izdabūt no tevis to labāko un vienmēr aicina komandā”, nekad nepalikt vienam, bet iet kopā ar citiem, ar Baznīcu, ar kopienu. Šajā kontekstā Svētais tēvs izmantoja izdevību un aicināja jauniešus augusta sākumā doties uz Lisabonu, lai piedalītos Pasaules jauniešu dienu svinībās.
Pāvests arī mudināja viņus nebaidīties iet pret straumi un katru dienu atrast laiku klusumam, lai apstātos un lūgtos. Šodien pastāv liels kārdinājums samierināties ar telefonu un kādu draugu. “Pat ja daudzi tā dara un pat ja tev tas var likties noderīgi, tomēr tas nav labi”, viņš atgādināja. “Šodien visi saka, ka vajag būt ātriem, efektīviem, praktiski perfektiem kā mašīnām. Taču tad mēs attopamies, ka bieži vien beidzas benzīns un nezinām, ko iesākt. Tāpēc ir ļoti labi mācēt apstāties, lai uzpildītos, lai uzlādētu baterijas. Bet uzmanieties: nevis lai ieslīgtu melanholijā vai nemitīgi ņurcītos savās skumjās, nevis lai domātu par tiem, kuri man nodarījuši to un to, izdomājot teorijas par to, kā rīkojas citi; tas nav labi!”
“Klusums ir augsne, kur kultivēt konstruktīvas attiecības, jo tas ļauj mums uzticēt Jēzum to, ko izdzīvojam, atdot Viņam savas rūpes, pārskatīt savus draugus un palūgties par viņiem”, turpināja pāvests. “Klusumā mums ir iespēja izlasīt kādu Evaņģēlija lappusi, kas mūs uzrunā, pielūgt Dievu, tādējādi atrodot savā sirdī mieru. Klusumā var paņemt rokās grāmatu, ko neesi spiests lasīt, bet kas tev palīdz lasīt cilvēka dvēseli, vērot dabu, lai ne tikai uzturētu saikni ar cilvēku darinātajām lietām, bet saskatīt skaistumu, kas ir mums visapkārt”.
Turpinājumā Francisks uzsvēra, ka klusums ir lūgšanas durvis, savukārt lūgšana ir mīlestības durvis. Runājot par lūgšanu, viņš aicināja jauniešus nebaidīties uzticēt Jēzum visu, kas nodarbina viņu sirdis – savas attiecības, bailes, problēmas, gaidas, atmiņas un cerības. Lūgšana ir dialogs. Tā ir dzīve. Pāvests arī atgādināja, ka ne pārāk tālu no šīs vietas, proti, Budapeštas notiek karš un cilvēki cieš. Šajā sakarā viņš mudināja jauniešus “ņemt rokās dzīvi, lai palīdzētu pasaulei dzīvot mierā”.
Noslēgumā, balstoties uz Jāņa evaņģēlijā aprakstīto maizes pavairošanas brīnumu, viņš atgādināja, cik svarīga ir paļāvība uz Jēzu un dalīšanās. Ticības rezultātā mēs kļūstam brīvi, lai dotu, mēs kļūstam spējīgi dot ar entuziasmu, spējam pārvarēt bailes un iesaistīties. “Atceries”, piekodināja Francisks, “neviens nevar ieņemt tavu vietu Baznīcā un pasaulē; neviens nevar izdarīt to, ko tikai tu vari izdarīt. Tāpēc ticēsim, ka mēs esam mīlēti un dārgi, ka esam radīti lielām lietām (…). Köszönöm! [Paldies!]”.
