Francisks nabagu un bēgļu vidū: Baznīcai jārunā mīlestības valodā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uz tikšanos ar pāvestu bija ieradušies arī Caritas un citu palīdzības organizāciju pārstāvji. Viņš visai Baznīcai atgādināja, ka tai ir jāpabaro “cilvēku vēders un sirds”. Ticība nedrīkst kļūt par “sava veida garīgā egoisma upuri”, lai meklētu tikai savu iekšējo mieru. Īsta ticība ir neērta un liek iziet pretī nabagiem.

Francisks skaidroja, ka tuvākmīlestība nepastāv vienīgi materiālo vajadzību apmierināšanā, jo pāri tām ir cilvēku cieņa un viņu vajadzība justies mīlētiem un pieņemtiem. Tāda ir tuvākmīlestības valoda, kurā “runāja” arī svētā Elizabete, ko ungāru tauta ļoti godina:

Tas attiecas uz visu Baznīcu: nepietiek ar to maizi, kas pabaro vēderu, ir jāpabaro cilvēku sirds! Žēlsirdība nav tikai materiāla un sociāla palīdzība, bet gan rūpes par visu cilvēku un vēlēšanās palīdzēt viņam nostāties uz kājām ar Jēzus mīlestību: ar mīlestību, kas palīdz atgūt skaistumu un cieņu. Labdarība nozīmē drosmi skatīties acīs. Tu nevari otram palīdzēt, novēršot savu skatienu uz citu pusi. Lai nodarbotos ar labdarību, ir vajadzīga drosme pieskarties. Tu nevari pasviest nabagdāvanas no attāluma, nepieskaroties. Pieskarties un uzlūkot, un tad tu, pieskaroties un uzlūkojot, iesāc veikt ceļu ar to trūcīgo cilvēku, kurš tev palīdzēs saprast, cik ļoti tev ir vajadzīgs Kunga skatiens un roka.

Svētās Elizabetes no Ungārijas baznīcā, kur notika Romas bīskapa tikšanās ar trūkumcietējiem un bēgļiem, bija sapulcējušies aptuveni 600 cilvēki. Savukārt dievnama priekšā, ārpusē, atradās kāds tūkstotis. Viņš to priekšā visai Baznīcai atgādināja, ka patiesa ticība ir neērta. Tā liek riskēt, liek iziet pretī nabagiem. Taču tās rezultātā mēs kļūstam spējīgi ar savu dzīvi runāt “mīlestības valodā”.

Tajā runāja svētā Elizabete, kura bija karaļa meita un uzauga galmā – greznā un priviliģētā vidē. Taču satikšanās ar Kristu izmainīja viņu. Elizabete sajuta pasaulīgo tukšumu, atteicās no bagātībām un sāka kalpot trūkumcietējiem. Viņa ne tikai iztērēja savas bagātības nabagu labā, bet veltīja viņiem savu dzīvi, pati aprūpējot pat lepras slimniekus. Lūk, tā bija mīlestības valoda – piebilda Francisks.

Ticības spēks ļāva pārvarēt grūtības Brigitai Kanalasai, kura tikšanās laikā dalījās bērnībā un vēlākajos gados piedzīvotajās grūtībās. Viņa strādāja jau no bērnības un apprecējās 17 gadu vecumā. Tad piedzimst trīs meitas, tiek piedzīvotas dažādas grūtības, nonākšana parādos, lai apmierinātu ikdienas vajadzības. Pirmās nesaprašanās ar vīru, kurš sāk dzert, un Brigita, pietiekami nepelnot, gadiem ilgi viena pati uztur ģimeni. Visa ģimene nonāk brūkošā mājā. Kāds draugs uzņem jaunāko meitu, bet Brigitu vīra radinieki apsūdz par to, ka viņa nerūpējoties par meitenēm. Viņa nonāk sociālo dienestu redzeslokā.

Un tad šī sieviete saņem palīdzību un atbalstu no vietējās grieķu-katoļu Baznīcas kopienas puses. Viņai tiek piedāvāts pastāvīgs darbs un miteklis, taču viņa domā par atriebību tiem, kas viņai nodarīja sāpes. Tai laikā saslimst vienas meita un vīrs, un Brigita, izmisusi, sāk lūgties par viņu dziedināšanu un lūdz Dievam piedošanu par citiem nodarīto ļaunumu. Brigita no jauna atklāj ticību, viņas lūgšanām tiek atbildēts un viņas stāsts noslēdzas laimīgi.

Noklausījies liecību, pāvests atzina, ka visdramatiskākajā brīdī Kungs izgāja šai sievietei pretī un sniedza palīdzību. Kā tas notika? Viņš, kurš dzird nabagu saucienu, pabaro izsalkušos un pieceļ kritušos (sal. Ps 146, 7-8), gandrīz nekad neatrisina mūsu problēmas no augšas – skaidroja Francisks. Kungs ar savu maigo apskāvienu nāk mums palīgā, iedvešot līdzjūtību mūsu brāļos, kuri pamana, ka mums vajadzīga palīdzība, un nepaliek vienaldzīgi. Brigita piedzīvoja Kunga tuvību caur grieķu-katoļu Baznīcu un daudziem cilvēkiem, kuri palīdzēja viņas ģimenei, iedrošināja, deva darbu un atbalstīja materiāli un garīgi. Kungs arī no mums pieprasa šādu liecību, tas ir, lai mēs būtu pret citiem līdzjūtīgi.