Pāvests uzrunā Itālijas Sociālās nodrošinātības institūta vadītājus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Sociālās nodrošinātības temats ir aktuāls vienmēr. Svētais tēvs izteica raizes, ka sabiedrība ir pazaudējusi nākotnes apvārsni. Tā ir koncentrējusies uz tagadni un maz interesējas par to, kas notiks ar nākamajām paaudzēm. Kā uztraukumu raisošas zīmes šajā ziņā Francisks minēja ekoloģisko krīzi un sabiedrisko parādu, kas tiek uzvelts bērnu un mazbērnu pleciem.
“Iedomājieties, ka dažās zemēs mazbērni dzims ar briesmīgu sabiedrisko parādu,” teica pāvests. Viņš apliecināja, ka ir netaisnīgi uzvelt jauniešiem neatgriezeniskas un pārāk smagas nastas. No otras puses, Romas bīskaps izteica atzinību par sociālās nodrošinātības kā labklājības veicināšanas formu, kas kopā satur dažādas paaudzes. “Strādnieks savu pelnīto pensiju saņem ne tikai pateicoties sava darba gadiem, bet arī tam faktam, ka kāds ar savu aktivitāti maksā pensiju citiem,” atzīmēja Francisks. Viņš norādīja, ka saikne starp paaudzēm ir nepieciešamais nosacījums, lai šāda nodrošinātība spētu darboties. Pāvests pauda raizes par “demogrāfisko ziemu”. Par šo problēmu viņš izteicās nesen satikta 60 gadus veca vīrieša vārdiem: “Bet kas maksās manu pensiju? Tie taču nebūs sunīši, ko cilvēki vadā sev līdzi bērnu vietā!”
Svētais tēvs aicināja neaizmirst, ka pensiju sistēmā savu ieguldījumu dod arī ārvalstu strādnieki, kuriem nav Itālijas pilsonības. Apliecinājis, ka “viss ir savstarpēji saistīts” un ka sabiedrība, tāda, kā, piemēram, Itālijā, arvien vairāk noveco, Francisks izteica trīs aicinājumus. Pirmais – teikt “nē” tā dēvētajam “melnajam darbam”. Pirmajā brīdī šķiet, ka tas nes ekonomisko labumu indivīdam, taču ilgtermiņā neļauj ģimenēm dot savu ieguldījumu un piedalīties pensiju sistēmā. “Melnais darbs” pakļauj strādniekus izmantošanas un netaisnības formām.
Otrais pāvesta aicinājums – teikt “nē” nedrošam darbam. Tas ietekmē jauniešu dzīves plānus un bieži vien liek strādāt arī tad, kad to vairs neatļauj spēki. Nedrošs darbs raisa neuzticību, tas liek atlikt jauniešu dzīves izvēli, attālina no pieejas sociālās nodrošinātības sistēmai un nelabvēlīgi ietekmē bērnu dzimstību.
Trešais aicinājums, ko pāvests izteica, tiekoties ar Itālijas Sociālās nodrošinātības institūta pārstāvjiem, ir “jā” darbam saskaņā ar cilvēka cieņu. Šāds darbs vienmēr ir “brīvs, radošs, dod līdzdalības iespēju un ir solidārs”. “Sociālā nodrošinātība ir līdzdalības forma sava un citu cilvēku labklājībā. Atlikt ekonomiskos resursus un garantēt pieeju veselības aprūpei, ir bagātības, kas kopā satur dažādus dzīves posmus,” teica pāvests.
Uzrunas turpinājumā, izmantojot Svētos Rakstus, Francisks pretstatīja laba un slikta nodrošinājuma piemērus. “Slikts nodrošinājums” ir tad, kad cilvēks domā tikai par sevi, kad uzkrāj bagātības, “piepilda pilnus savus apcirkņus”, bet beigās tam nākas vilties. Pāvests norādīja, ka tādam cilvēkam, kurš ieslēdzas savā iedomātā drošībā, nav nākotnes.
Runājot par “labo nodrošinājumu”, Svētais tēvs pieminēja patriarhu Jāzepu, kurš kļuvis par pārvaldnieku Ēģiptē, parūpējās, lai pārpilnības gados atlicinātu graudus nebaltām dienām. “Kad iesākās septiņi bada gadi, bads bija visās zemēs, bet Ēģiptē bija maize,” lasām Radīšanas grāmatā (41,54). Jāzeps ne tikai paļaujas uz Dieva Apredzību, bet parāda, ka viņš rūpējas, lai tauta, viņam uzticētie ļaudis, tiktu nodrošināti. “Tas ir jūsu aicinājums – parūpēties par cilvēku nākotni,” teica pāvests, vēršoties pie Itālijas Sociālās nodrošinātības institūta vadītājiem.
Uzrunas noslēgumā Francisks izteica nepieciešamību pēc gudriem politiķiem, kuri vadītos pēc brālīguma kritērija un prastu atšķirt vienu laiku no citiem, izvairoties izšķiest resursus, kad to ir pietiekami daudz, lai lielām grūtībām nepakļautu nākamās paaudzes.
