Pāvests universitātēm: "Kultivēt attiecības ar transcendento, sabiedrību, vēsturi, radīto!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Kultūra ir kā liela upe,” teica Francisks, domājot par Donavu, kas šo zemi savieno ar daudzām citām ne tikai ģeogrāfiski, bet arī vēstures ziņā. Arī kultūra “plūst pa daudziem dzīves reģioniem un dzīves vēsturi, nostādot tos attiecībās. Tā ļauj kuģot pasaulē un apskaut tālas zemes, tā veldzē prātu, dod ūdeni dvēselei, liek augt sabiedrībai.” Vārds “kultūra” ir atvasināts no darbības vārda “kultivēt”. “Zināšanas prasa ikdienas sēju, kas iekopta realitātes vagās, nes ražu,” teica pāvests.

Svētais tēvs pieminēja Romano Gvardini – izcila intelekta un ticības vīru. Atrodoties skaistā vietā, ko izdaiļoja ūdeņu tuvums, viņš pieredzēja auglīgu kultūras intuīciju. Gvardini rakstīja: “Šajās dienās es vairāk kā jebkad agrāk sapratu, ka pastāv divas zināšanu formas. Viena ved pie iegremdēšanās objektā un tā kontekstā. Cilvēks, kurš vēlas to iepazīt, cenšas dzīvot tajā. Otra forma, tieši pretēji, savāc lietas, tās apkopo, sakārto “kastītēs”, tās pārzina un pār tām valda”.

Gvardini atšķir pazemīgas un relacionālas zināšanas, kas ir “kā valdīšana, kas iegūta caur kalpošanu; kā radīšana saskaņā ar dabu, nepārkāpjot noteiktās robežas”, no cita zināšanu veida, kas “nevēro, bet analizē, neiegremdējas objektā, bet to sakampj”. Šajā, otrajā zināšanu veidā “enerģijas un substances tiek saplūdinātas vienīgajā mērķī, kļūstot par mašīnu”. Tādējādi, “tiek attīstīta dzīvās būtnes pakļaušanas tehnika”.

Pāvests paskaidroja, ka Gvardini nenoliedz tehniku, kas ļauj dzīvot labāk, komunicēt un dāvā daudzas priekšrocības, bet gan norāda uz risku, ka tehnika var kļūt par dzīves regulētāju, pat noteicēju. Šajā ziņā viņš saskatīja lielas briesmas – “kas notiks, ja dzīve tiks pakļauta šādam jūgam; kas notiks, ja pār mums sāks komandēt tehnika? Mūsu dzīve jau ir iekļauta mašīnu sistēmā. Vai šādā sistēmā dzīve var palikt dzīva?”

 “Vai dzīve var palikt dzīva?” Šo, Romano Gvardini uzdoto jautājumu pāvests atkārtoja vietā, kur padziļināti tiek pētīta informātika un “bionikas zinātnes”. Tas, ko savulaik nojauta Gvardini, šodien ir kļuvis acīmredzams. Pāvests pieminēja ekoloģisko krīzi, dabu, kas reaģē uz ekspluatāciju; izmantošanu bez ierobežojumiem, loģiku “ja var, tad ir atļauts”. “Padomāsim par vēlēšanos visa centrā likt nevis cilvēku un viņa attiecības, bet indivīdu, kas ir centrēts uz savām vajadzībām, kas alkatīgi tiecas pēc lielākas peļņas un vēlas sakampt realitāti,” teica pāvests. Tāpat viņš aicināja padomāt par kopienas saišu iziršanas sekām, kuru dēļ rodas vientulība un bailes, izolētība, daudzie sociālie tīkli un maz socializēšanās pa īstam.

Pāvests pakavējās pie Roberta Bensona romāna “Pasaules valdnieks”. Romāns ir uzrakstīts vairāk nekā pirms gadsimta, taču tajā gandrīz “pravietiskā” veidā aprakstīta nākotne, kurā dominē tehnika un kurā progresa vārdā viss tiek vienveidots, uniformēts. Visur tiek sludināts “humānisms”, kas anulē atšķirības, tautu dzīvi un atceļ reliģijas. Cita citai pretējas ideoloģijas saplūst vienā, kolonizējošā ideoloģijā. Cilvēks kontaktā ar mašīnām kļūst aizvien apātiskāks un dzīve paliek aizvien bēdīgāka un vienveidīgāka. Šajā, Bensona aprakstītajā progresīvajā, bet notrulinātajā pasaulē, kur visi šķiet nejūtīgi un anestezēti, kā pašsaprotama lieta tiek atgrūsti slimie un piemērota eitanāzija. Universālā miera vārdā tiek atceltas valodas un nacionālās kultūras. Patiesībā šis miers ir pārtapis vajāšanās, kas balstītas uz vienprātības uztiepšanas.

Pāvests paskaidroja, ka pie šādas drūmas pasaules apraksta viņš ir uzkavējies tāpēc, ka tieši šādā kontekstā vislabāk atspoguļojas universitāšu kultūras loma. “Universitāte ir vieta, kur dzimst, attīstās un nobriest atvērta un saskanīga doma,” teica Francisks, “tā ir “templis”, kurā zināšanas ir aicinātas atbrīvoties no mantu uzkrāšanas uzliktajām robežām, lai kļūtu kultūra, proti, cilvēka un viņa attiecību “kultivētāja” ar transcendento, sabiedrību, vēsturi, radīto.”

 “Kultūra nozīmē cilvēciskā saglabāšanu, tā iegremdējas kontemplācijā un veido cilvēkus, kas nepadodas pārejošai modei, bet ir labi iesakņojušies lietu būtībā. Kas mīl kultūru, nekad nejūtas, ka ir sasniedzis kādu mērķi, bet sevī nes veselīgu nemieru. Tas meklē, uzdod jautājumus, riskē un pēta. Viņš prot iziet no savām pārliecībām, lai pazemīgi dotos dzīves noslēpuma avantūrā. Tas atveras citām kultūrām un jūt nepieciešamību dalīties zināšanās. Tāds ir universitātes gars.”

Pāvests piebilda, ka kultūra mūs pavada mūsu pašu iepazīšanā. “Pazīsti pats sevi”, ir teicis Delfu orākuls. Taču, ko nozīmē “pazīt sevi”? Francisks paskaidroja, ka tas nozīmē atzīt savus ierobežojumus un līdz ar to atteikties no iedomām par pašpietiekamību. “Tas mums nāk par labu,” apliecināja Svētais tēvs, “jo atzīstot sevi par radībām, kļūstam radoši, iegremdējamies pasaulē tā vietā, lai pār to dominētu.” “Kamēr tehnokrātiskā doma tiecas pēc progresa, kas neatzīst robežas, reālais cilvēks ir veidots arī no trausluma, un bieži vien tieši tajā viņš saprot, ka ir atkarīgs no Dieva un saistīts ar citiem un ar radīto. Tātad, Delfu orākula teiktais aicina uz zināšanām, kas sākot no pazemīgas savu ierobežojumu atzīšanas, atklāj savas brīnišķīgās spējas, kas ir daudz pārākas par tehniskajām spējām.

Citiem vārdiem runājot, “pazīt sevi” prasa tikumīgā dialektikā kopā saturēt cilvēka trauslumu un lielumu. No izbrīna par šo kontrastu rodas kultūra, kas nekad nesamierinās ar sasniegto, bet vienmēr ir nemierā, meklē kopā ar citiem, ir disciplinēta un atvērta absolūtajam. Pāvests novēlēja universitātēm kultivēt šo dedzīgo patiesības atklājumu.

Uzrunas noslēgumā Francisks pieminēja “patiesības” jēdzienu. “Patiesība jūs darīs brīvus,” saka Kristus (Jņ 8,32). Ungārija ir pieredzējusi ideoloģiju maiņu, kas sevi ir pozicionējušas kā patiesību, bet kuras nedeva brīvību. Arī šodien šis risks nav pazudis. Pāvests norādīja uz pāreju no komunisma uz konsumismu. Tos abus pavada kļūdaina ideja par brīvību. Komunisma “brīvība” bija uzspiesta, ierobežota, kāda cita noteikta “brīvība”. Konsumismā, savukārt, “brīvība” ir liberāla, hedoniska, uz sevi vērsta “brīvība”, kas cilvēkus padara par patēriņa un lietu vergiem.

 “Cik viegli ir pāriet no ierobežojumiem, kas tiek uzlikti domāšanai, kā tas ir komunismā, uz domāšanu bez ierobežojumiem, kā to piedāvā konsumisms. No bremzētas “brīvības” uz “brīvību” bez bremzēm,” atzīmēja pāvests. Viņš norādīja, ka Jēzus piedāvā izeju, sakot, ka patiess ir tas, kas cilvēku atbrīvo no viņa atkarībām un aizvērtības. Atslēga, kas ļauj piekļūt šai patiesībai, ir zināšanas, kas nekad nav atdalītas no relacionālas, pazemīgas un atvērtas, konkrētas un komunitāras, drosmīgas un konstruktīvas mīlestības. Un tieši to ir aicinātas kultivēt universitātes. Tāpat, tās ir aicinātas vairot ticību. Pāvests novēlēja šai un citām universitātēm būt par universāluma un brīvības centru, par auglīgu humānisma celtniecības vietu, par cerības laboratoriju.