Mongolija. Zeme, ko apmeklēt dodas pāvests
Inese Šteinerte - Vatikāns
Mongolija, neraugoties uz saviem ģeogrāfiskajiem plašumiem, ir viena no vismazāk apdzīvotajām zemēm uz mūsu planētas. Arī pretēji daudzām citām Āzijas zemēm, tajā dzīvo tikai nedaudz pāri par 3 miljoniem cilvēku. Mongolijas dienvidos atrodas Gobi tuksnesis, kas ir vislielākais aukstais tuksnesis zemes virsū, savukārt ziemeļaustrumos paceļas kalni, daži no kuriem pārsniedz 4000 metru augstumu. Mongolijā iztek vairākas lielas upes, tajā skaitā Jeņiseja, kas savu tecējumu turpina Krievijā. Rietumos ir vairāki lieli ezeri. Ziemas Mongolijā ir garas un aukstas, bet vasaras diezgan īsas.
Mongolijas galvaspilsētā Ulanbatorā dzīvo ap 1 miljons 452 tūkstoši iedzīvotāju no kopējā 3 miljoni 384 tūkstoši valsts iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju blīvums ir tikai 2 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru. Oficiālā valoda ir mongoļu valoda, galvenās etniskās grupas ir halka ar 81,9% iedzīvotāju, kazahi ar 3,6%, dorvodi ar 2,7%, baijadi ar 2,1%, burjati ar 1,7%, zahčini ar 1,25%, dariganga ar 1% un urianhai ar 1% iedzīvotāju. 53% mongoļu ir budisti, 3% musulmaņi, 3% šamaņi, 2% kristieši, to skaitā 0,04% katoļi. 39% Mongolijas iedzīvotāju sevi uzskata par neticīgiem.
Mongolijas valsts pārvaldes forma ir pusprezidenciāla Republika. Šī zeme ir vislielākās impērijas cilvēces vēsturē mantiniece. Mongoļu impēriju 1206. gadā nodibināja Čingishans, apvienojot mongoļu un turku ciltis. Pašreizējā Mongolija sastāv no Ārējās Mongolijas un Iekšējās Mongolijas, kas šodien autonomā reģiona statusā veido daļu no Ķīnas Tautas Republikas. Laikā no XVII gadsimta līdz 1921. gadam visa Mongolija bija Ķīnas province, līdz ar Padomju Savienības palīdzību tā atguva neatkarību. 1924. gadā tika apstiprināta Konstitūcija pēc PSRS parauga ar Mongolijas Tautas partiju valsts vadībā.
1928. gadā jaunais režīms atcēla feodālā tipa sociālo struktūru, ko līdz tam bija izveidojuši lamaistu, jeb Tibetas budistu mūki. Mongolijā sākās antireliģiska kampaņa un radikāla kolektivizācija. Mongolijas Tautas Republika uzturēja ciešus sakarus ar Padomju Savienību.
Astoņdesmito gadu otrajā pusē sākās valsts liberalizācijas process, iedvesmojoties no Mihaila Gorbačova veiktajām reformām. Sabrūkot komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā, arī Mongolija sāka iet demokratizācijas ceļu, jo īpaši pēc masu demonstrācijām 1990. gada ziemā. Šajā gadā tika mainīta arī valsts Konstitūcija, atsakoties no vienpartiju sistēmas un legalizējot opozīcijas partijas. Tika ieviests prezidenta amats.
Izsīkstot ekonomiskajai palīdzībai, kas pirms tam tika saņemta no Padomju Savienības, Mongolijā sākās ekonomikas lejupslīde, pāreja uz tirgus ekonomiku vairoja nabadzību un bezdarbu. 1997. gadā demokrātiskos spēkus pie varas atkal nomainīja komunisti, kam sekoja biežas valdības maiņas, līdz 2016. gadā komunisti nostabilizējās, pieņemot nosaukumu Mongolijas Tautas partija. Arī pašreizējais Mongolijas prezidents Uhnagins Kjurelsjuks pieder šai partijai.
Ekonomiskā ziņā Mongolija ir galvenokārt lopkopju zeme. Lopkopība kopā ar lauksaimniecību sastāda apmēram piekto daļu no iekšzemes kopprodukta. Otrs nozīmīgs ekonomikas sektors ir minerālresursu – vara, zelta, akmeņogļu, naftas un urāna ieguve. Šie resursi tiek eksportēti galvenokārt uz Ķīnu. Ekonomiskais trauslums Mongolijai ir licis attīstīt ciešāku sadarbību ar divām lielajām kaimiņzemēm Ķīnu un Krieviju. Ar abām zemēm ir parakstīti divpusējie Draudzības un kooperācijas traktāti. Mongolija attīsta arī daudzpusējus kontaktus ar citām zemēm – ar Japānu un Dienvidkoreju Āzijā, ar Eiropas Savienību un ASV.
Kristietības sākumi Mongolijā ir datējami vismaz ar X gadsimtu, kad Āzijā izplatījās sīru tradīcijas nestoriāņu kopienas. Taču tālāko gadsimtu gaitā šī klātbūtne izsīka. Pirmais kristīgais misionārs no Rietumiem, kuram tika ļauts ierasties Mongolijā, bija franču dominikāņu tēvs Bertelemī de Kremons. Impērijas galvspilsētā Karakorumā viņš ieradās 1253. gadā Francijas karaļa diplomātiskās misijas sastāvā.
1922. gadā pāvests Pijs XI izveidoja Ārējās Mongolijas misiju “sui iuris”. Šo teritoriju, kas sakrīt ar mūsdienu Mongoliju, viņš atdalīja no Centrālās Mongolijas apustuliskā vikariāta Ķīnā. Divus gadus vēlāk, izveidojoties Mongolijas Tautas Republikai pēc padomju parauga, kristiešu klātbūtne šeit tika izskausta. 1992. gadā, kad Mongolija atsāka diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu, tika nodibināta Ulanbatoras misija “sui iuris” un uzticēta Marijas Bezvainīgās Sirds misionāriem. To vadīja filipīniešu tautības misionārs Venčeslavs Padiļja. 2002. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu nominēja par Ulanbatoras apustulisko vikāru un 2003. gadā par apustulisko prefektu. Ierodoties misionāriem, 1992. gadā Mongolijā nebija neviena katoļa. Baznīca tika veidota no nulles, saskaroties gan ar valodas, gan kultūras rakstura grūtībām. Lielu finansiālo atbalstu sniedza un turpina sniegt Korejas Katoliskā Baznīca. 1995. gadā mongoļu katoļu skaits bija vien 14 cilvēki.
Kā paskaidro pašreizejais Ulanbatoras apustuliskais prefekts, kardināls Džordžo Marengo, Mongolijas Baznīcas vēsturi šajos 30 gados var iedalīt trīs fāzēs. Pirmā – no 1992. līdz 2002. gadam , kad notika neliels, bet nozīmīgs progress, jo īpaši cilvēka cieņas veicināšanas labā. Otrajā gadu desmitā izveidojās pirmās vietējās kristīgās kopienas, bet trešajā, respektīvi, 2016. gadā, tika iesvētīts pirmais mongoļu tautības priesteris, tēvs Jozefs Enkhee Bātars. Šodien Mongolijas Katoļu Baznīcā ir apmēram 1500 kristīto, kuri pieder astoņām draudzēm. Pavisam, dažādu konfesiju kristiešu Mongolijā ir ap 60 tūkstoši.
Mongolijas Baznīcu vada 1 bīskaps, kuram palīdz 25 priesteri, to skaitā ir divi mongoļu tautības priesteri. Priesterībai gatavojas 6 semināristi, Baznīcā kalpo 30 reliģiskās, 5 reliģiskie brāļi un 35 katehēti. Pastorālie darbinieki pārstāv ap 30 dažādas nācijas. Baznīca ir aktīva sociālajā, izglītības un veselības aprūpes jomās. Katra draudze veic karitatīva rakstura iniciatīvas, tajā skaitā nabadzīgo ēdināšanu, nodarbības pēc skolas, kursus sievietēm.
Vietējā Baznīca uztur labas attiecības ar Mongolijas autoritātēm un citām reliģijām. 2022. gada 28. maijā kardināls Džordžo Marengo kopā ar Mongolijas budistu delegāciju bija ieradies Vatikānā.
