Pāvests PJD Krusta ceļā: Uzlūkojot Krustāsisto, mēs ieraugām mīlestības skaistumu
Silvija Krivteža, Jānis Evertovskis – Vatikāns
Mēs neesam vieni paši – atgādināja pāvests visas pasaules jauniešiem. Jēzus mūs nekad neatstāj vienus. Tā bija Svētā tēva otrā lielākā tikšanās ar jauniešiem šo PJD laikā pēc PJD atklāšanas ceremonijas. Krusta ceļa meditāciju tēma bija jaunieši un viņu dzīve. Tās sagatavoja 20 jaunieši no pieciem kontinentiem. Katrās Krusta ceļa apstāšanās pārdomās viņi pievērsās kādai mūsdienu sabiedrības problēmai, kas īpaši skar jauno paaudzi. Jaunieši meditācijās pievērsās nabadzībai, vardarbībai, vientulībai, tolerances trūkumam, individuālismam, mentālajai veselībai, vides iznīcināšanai, atkarībām, humanitārajai krīzei, dezinformācijai, bailēm no nākotnes, saistot to visu ar pašu dzīvi.
Pāvests savā uzrunā paskaidroja, ka Jēzus ir Ceļš, un mēs ejam kopā ar Viņu, jo viņš gāja, dziedinot slimos, rūpējoties par nabagiem, iestājoties par taisnību. Viņš gāja, sludinot, mācot mūs. Jā, ceļš, kas ir iegravēts ikviena sirdī, ir Kalvārijas ceļš – atzina Francisks. Tagad šis ceļš tiek izdzīvots no jauna šīs lūgšanas laikā.
Dievs iziet no sevis, lai soļotu kopā ar mums – viņš turpināja. Jēzus soļo kopā ar mums. Krusts, kas pavada katras PJD, ir šī ceļa ikona. Krusts ir vislielākās mīlestības visspožākā zīme. Tā ir mīlestība, ar kādu Jēzus grib aptvert visu mūsu dzīvi. “Jā, tavu, tavu, tavu un katra no mums dzīvi”, sacīja pāvests. Dievs mūs mīl un tāpēc Viņa Vārds iemiesojas. Nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kurš atdod savu dzīvību par citiem. “Neaizmirstiet to!” – uzsvēra pāvests. “Nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kurš atdod savu dzīvību par citiem, un to mums mācīja Jēzus. Tāpēc tad, kad mēs uzlūkojam Krustāsisto – kas ir tik sāpīgi, tik smagi, - mēs ieraugām mīlestības skaistumu”. Dievs atdod savu dzīvību par katru no mums. Jēzus cer “atvērt manas dvēseles, tavas dvēseles, ikviena no mums dvēseles durvis”. Jēzus savā mīlestībā un ar savu maigumu grib mūs mierināt, iepriecināt, noslaucīt mūsu asaras.
Pēc tam Svētais tēvs, vēršoties pie jauniešu pūļa, pajautāja, vai viņi reizēm raud. Arī tad, kad raudam, Jēzus ir kopā ar mums – viņš atgādināja. Jēzus raud kopā ar mums, jo pavada mūs mūsu tumsā, kā dēļ mēs raudam. Jēzus grib ar savu tuvumu piepildīt mūsu vientulību, mūsu bailes. Viņš cer, ka mēs uzņemsimies risku mīlēt. “Šodien mēs iesim ceļu kopā ar Viņu, Viņa ciešanu ceļu, mūsu baiļu, mūsu vientulības ceļu”, piebilda Francisks. Uzrunas noslēgumā viņš klātesošos aicināja mazliet klusumā padomāt par savām ciešanām, savām bailēm, savu nožēlojamību un nebaidīties, jo Jēzus ar savu krustu soļo mums līdzās, Viņš mirst pie krusta, lai mūsu dvēsele atkal līksmotu.
Šajā pasaulē, ko iezīmē kari, atentāti, masu iznīcināšanas, vardarbība starp laulātajiem, rupja izturēšanās pret bērniem, varas ļaunprātīga izmantošana, jauniešu sagatavotajās meditācijās izskanēja lūgumi Jēzum dot viņiem spēku mīlēt. Viņi lūdza palīdzēt viņiem veidot tiltus, lai uzveiktu tolerances trūkumu – reizēm pat Baznīcā - , lai spētu stāties pretī individuālismam un egoismam, lai atrastu patieso laimi, kas pastāv citu saskatīšanā, rūpēs par citiem un mīlestībā. Jaunieši lūdzās, lai Jēzus iemāca viņiem dzīvot vienkāršāk, būt solidārākiem, apzināties savas rīcības sekas, tiekties pēc būtiskā, būt aizvien līdzīgākiem Dievam.
