Eiropas kurss un radošie miera ceļi
Andrea Tornielli
Lai gan pastāv risks pierast pie kara, kas līdz ar Krievijas agresiju pret Ukrainu ir izcēlies kristīgās Eiropas sirdī, tomēr ir kāds, kurš ar pravietiskumu un vienlaikus ar reālismu nepagurst aicināt uz mieru, atgādinot nācijām un tautām – un jo īpaši Eiropai – par tās pienākumiem.
Pāvests Francisks sava ceļojuma uz Portugāli pašā sākumā, kur viņš ieradās, lai svinētu Pasaules Jauniešu dienas, runāja par Vecā kontinenta lomu, izsakot cerību, ka tas neaizmirsīs savu identitāti un būs spējīgs piedāvāt radošus miera ceļus un diplomātiskus risinājumus, bet nevis domās, ka karš un bruņošanās sacensība ir neizbēgami.
Pētera pēctecis atzīmēja, ka “uz planētas pastāvošās netaisnības, kari, klimata un migrācijas krīzes apsteidz mūsu spēju un bieži vien arī mūsu gribu vienoti stāties pretī šiem izaicinājumiem”. Taču viņš piebilda, ka “Lisabona var iedvesmot mainīt kursu”, jo tieši tur 2007. gadā tika parakstīts Eiropas Savienības Reformas līgums, kurā teikts, ka Savienība “attiecībās ar pārējo pasauli veicina mieru, drošību, Zemes ilgtspējīgu attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību aizsardzību”.
Francisks apgalvoja, ka “pasaulei ir vajadzīga Eiropa, īsta Eiropa: vajadzīgs, lai tā pildītu tilta un samierinātājas lomu tās austrumdaļā, Vidusjūrā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos”. Tikai tādā veidā Eiropa būs spējīga ienest starptautiskajā arēnā “savu specifisko vienreizīgumu”, kam pašreizējā vēsturiskajā situācijā ir grūti parādīties. Ir jāattīsta “miera diplomātija, kas vērsta uz konfliktu noregulēšanu un spriedzes mazināšanu, pievēršot uzmanību vismazākajiem saspīlējuma signāliem un spējot lasīt starp visgreizākajām rindām”. Raugoties uz mūsdienu realitāti bez ideoloģiskiem aizkariem, ir jāatzīst, ka tas nenotiek. Tāpēc pāvests uzdod Eiropai jautājumus: “Kurp tu kuģo, ja nepiedāvā miera ceļus, radošus veidus, kā izbeigt karu Ukrainā un daudzus citus konfliktus, kā rezultātā pasaule noasiņo? Un vēl, paplašinot lauku: Rietumi, kādu kursu jūs ieturat? Ar vienām pašām jūsu tehnoloģijām, kas atnesa progresu un globalizēja pasauli, nepietiek; vēl ko mazāk – ar izsmalcinātajiem ieročiem, kas nekalpo ieguldījumam nākotnē, bet tikai padara nabadzīgāku īsto cilvēka kapitālu, tas ir, iecērt robu izglītībā, veselības aprūpē, sabiedrības labklājībā. Ir satraucoši lasīt, ka daudzās vietās nemitīgi tiek investēti līdzekļi ieročos, nevis bērnu nākotnē”.
Kam vēl jānotiek, lai Eiropa sapurinātos un atrastu savu lomu?
Saskaņā ar Ukrainas Ģenerālprokuratūras datiem, līdz 2023. gada 22. februārim iebrukums ir prasījis 9655 civiliedzīvotāju dzīvības, tostarp 461 bērna dzīvību; ievainoti 12 829 civiliedzīvotāji, tostarp 926 bērni; gada laikā pastrādāti vairāk nekā 68 000 kara noziegumu, no kuriem 2600 ir veikti pret bērniem.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) lēš, ka līdz 2023. gada februāra beigām Eiropā būs 8,1 miljons pārvietoto cilvēku. Ir iznīcinātas, saindētas vai mīnētas veselas Ukrainas teritorijas. Šai traģēdijai ir jābeidzas – vispirms ar pamieru un pēc tam ar taisnīgu mieru.
Taču Francisks nebeidz raudzīties nākotnē ar cerību: “Es sapņoju par Eiropu, par Rietumu sirdi, kas liek lietā savu talantu, lai apdzēstu kara perēkļus un iedegtu cerības gaismas; par Eiropu, kas prot atrast savu jauneklīgo dvēseli, sapņojot par kopīgo lielumu un ejot tālāk par tūlītējām vajadzībām; par Eiropu, kas iekļauj tautas un cilvēkus, atmetot ideoloģiskās teorijas un kolonizācijas”. Būtu vērts viņā ieklausīties kamēr vēl nav par vēlu.
Tekstu tulkoja Jānis Evertovskis
