Ir nepieciešama ticības, žēlsirdības un cerības "sakustēšanās"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Arī Marija iet pretim Jeruzalemei un ienākot Elizabetes mājās, bērniņš Elizabetes miesās priecīgi sakustas, atpazīstot Mesijas ierašanos. Pāvests atzīmēja, ka viņš sāk dejot, tāpat kā Dāvids dejoja arkas priekšā.

Tātad, Marija šeit tiek prezentēta kā Derības arka, kas pasauli iepazīstina ar iemiesojušos Kungu. Jaunava, kura iet satikt neauglīgo, gados veco sievieti, nesot Jēzu, kļūst par Dieva apmeklējuma zīmi, kurš spēj pārvarēt jebkādu neauglību. “Māte, kura iziet pretim Jūdejas kalniem, saka, ka Dievs iziet pie mums, lai ar savu mīlestību mūs uzmeklētu un liktu mums līksmot no prieka,” teica pāvests.

Svētais tēvs atzīmēja, ka šajās divās sievietēs – Marijā un Elizabetē, atklājas Dieva ceļš pie cilvēkiem. Viena ir jauna, otra veca, viena jaunava, otra neauglīga, un tomēr, abas ir gaidībās neparastā veidā. Pāvests norādīja, ka tāds ir Dieva darbs mūsos: Viņš dara iespējamu to, kas šķiet neiespējams un rada dzīvību arī sterilitātē.

Vēršoties pie Svētās Mises dalībniekiem, Francisks aicināja sev atklāti pajautāt: vai mēs ticam, ka Dievs darbojas mūsu dzīvē? Vai ticam, ka Kungs apslēptā un bieži vien negaidītā veidā darbojas vēsturē, veic brīnumu darbus un ir klātesošs arī mūsu sabiedrībā, ko iezīmē pasaulīgais sekulārisms un zināma reliģiska vienaldzība?

Pāvests norādīja, ka pastāv veids, lai saprastu, vai mums ir šī uzticība Kungam. Evaņģēlijs vēstī, ka tiklīdz Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, tā bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās. Tā ir zīme, proti, priecīgi sakustēties. Tas, kurš tic, kurš lūdzas, kurš pieņem Kungu, līksmo Svētajā Garā, jūt kaut ko, kas viņā sakustas, “dejo” no prieka. Svētais tēvs pakavējās pie “līksmošanās ticībā”:

“Ticības pieredze liek priecāties dzīvības priekšā. Priecīgi sakustēties, nozīmē būt “skartiem no iekšienes”, sajust iekšējas trīsas, kaut ko, kas aizkustina mūsu sirdi. Tas ir pretēji vēsai sirdij, kas ir pieradusi pie mierīgas dzīves, kas ir aizvērusies, kļuvusi necaurlaidīga, nocietinājusies, nejūtīga pret visu un visiem, pat pret cilvēka dzīvības traģisko atgrūšanu. Šodien tā nespēj pieņemt daudzos cilvēkus, kuri emigrē, tāpat arī daudzos nedzimušos bērnus un daudzos pamestos vecos ļaudis. Aukstā sirds ir pliekana un savu dzīvību tā velk mehāniskā veidā, bez dedzības, bez satricinājumiem, bez vēlmēm. Ar to visu var saslimt mūsu Eiropas sabiedrībā – ar cinismu, nespēju priecāties, nedrošību, ar vienu vārdu sakot, ar skumjām. Kāds to ir nosaucis par “skumjām kaislībām”. Tā ir dzīve bez sakustēšanās.”

“Savukārt, tas, kurš ir dzimis ticībai,” turpināja pāvests, “atzīst Kunga klātbūtni gluži tāpat kā bērniņš Elizabetes miesās. Tas atpazīst Viņa darbu dienu ritējumā un saņem jaunas acis, lai raudzītos uz realitāti. Pat grūtību, problēmu un ciešanu vidū viņš ik dienas ievēro Dieva apmeklējumu un jūtas Viņa pavadīts un atbalstīts. Personīgās dzīves noslēpuma un sabiedriskās dzīves izaicinājumu priekšā ticīgais spēj “sakustēties”, būt dedzīgs, viņam ir sapnis, pēc kā tiekties, interese, kas liek darboties. Viņš zina, ka Kungs ir klātesošs, ka viņu sauc un aicina liecināt Evaņģēliju, lai ar saņemto dāvanu un harizmu palīdzību lēnprātīgi celtu jaunu pasauli.”

Pāvests piebilda, ka ticības pieredze liek sakustēties ne tikai dzīvības, bet arī tuvākā priekšā. Apmeklēšanas noslēpumā redzam, ka Dieva apmeklējums nenotiek caur ārkārtējiem debesu notikumiem, bet gan tikšanās vienkāršībā. Dievs ienāk pa ģimenes mājas durvīm, maigā divu sieviešu apskāvienā, satiekoties divām sievietēm gaidībās, kas ir pilnas izbrīna un cerības. Šajā satikšanās notikumā ir redzama Marijas gādība, Elizabetes izbrīns, dalīšanās prieks.

Francisks aicināja atcerēties, ka Dievs ir attiecības un Viņš mūs apmeklē bieži vien caur cilvēcisku tikšanos, tad, kad protam atvērties pret otru, kad “sakustamies” par tiem cilvēkiem, kuri katru dienu mums ir līdzās, un kad mūsu sirds nepaliek nejūtīga pret vājāko ievainojumiem. Mūsu metropoles un daudzas Eiropas zemes, tādas, kā Francija, kur dzīvo dažādu kultūru un reliģiju paudēji, šajā ziņā ir liels izaicinājums pret individuālismu, egoismiem un aizvērtību, kas rada vientulību un ciešanas. Pāvests aicināja mācīties no Jēzus būt līdzjūtīgiem pret tiem, kuri dzīvo līdzās, kuri jūtas noguruši un sakauti.

Romas bīskaps pieminēja Francijas vēsturi, kas ir bagāta ar svētumu un kultūru, ar māksliniekiem un domātājiem, kurus “priecīgi sakustoties” ir apbrīnojušas daudzas paaudzes. Viņš apliecināja, ka arī šodien ir nepieciešama “sakustēšanās” žēlastība gan Baznīcai, gan Francijai, gan Eiropai – ir nepieciešama ticības, žēlsirdības un cerības “sakustēšanās”. Ir nepieciešams rast entuziasmu, atkal atklāt brālīguma garšu, uzņemties mīlestības risku ģimenēs un pret vājākajiem, un Evaņģēlijā atrast žēlastību, kas pārveido un skaistu padara dzīvi.

Svētais tēvs aicināja raudzīties uz Mariju, kas par spīti neērtībām, dodas ceļā un māca mums, ka tieši tāds ir Dievs: Viņš uzņemas neērtības, atrodas kustībā, liek mums priecīgi “sakustēties”. Pāvests novēlēja, lai mēs vēlētos būt tādi kristieši, kuri ar lūgšanu satiek Dievu un ar mīlestību brāļus, kristieši, kuri “sakustas”, vibrē, pieņem Svētā Gara uguni, ļaujot sev degt no mūsdienu jautājumiem, no Vidusjūras izaicinājumiem, no nabadzīgo sauciena, no “svētajām brālīguma un miera utopijām”, kas gaida uz savu īstenošanu praksē.

Francisks rosināja lūgt Dievmāti, lai viņa ir nomodā pār mūsu dzīvi, lai sargā Franciju un visu Eiropu, un liek priecīgi sakustēties Svētajā Garā.