Pāvests: kristīgā ticība remdē slāpes
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dievkalpojumā piedalījās vairāk nekā 2000 ticīgo. Komentējot 63. psalmu: "Dievs, mans Dievs Tu esi, es meklēju Tevi no agra rīta. Pēc Tevis slāpst mana dvēsele, mana miesa ilgojas pēc Tevis kā izkaltusi, sausa zeme bez ūdens", pāvests uzsvēra, ka "šis brīnišķīgais pasludinājums mūs pavada dzīves ceļojumā pa tuksnešiem, kurus piedzīvojam, un tieši šajā sausajā zemē mūs sagaida Labā vēsts: mēs savā ceļojumā neesam vieni. Mēs visi esam "aicināti atzīt, ka mūsu sirdīs mīt slāpes. Psalma autors sauc uz Dievu, jo viņa dzīve ir kā izkaltis tuksnesis. Šie vārdi atbalsojas īpaši Mongolijas zemē, šajā plašajā teritorijā, kas bagāta ar vēsturi un kultūru, bet ko raksturo arī stepju un tuksnešu ainava.
"Daudzi no jums," pāvests uzrunāja ticīgos, "ir pieraduši pie klejošanas smaguma – pie darbības, kas atgādina būtisku Bībeles garīguma aspektu, kas atspoguļojas Ābrahāma un, plašākā nozīmē, Izraēļa tautas tēlā, kā arī ikvienā Kunga māceklī: patiesi, mēs visi esam "Dieva nomadi", svētceļnieki, kas meklē laimi, klejotāji, kas ilgojas pēc mīlestības."
"Dārgie brāļi un māsas, kristīgā ticība remdē slāpes, uztver tās nopietni, neatceļ un nemēģina tās remdēt ar citiem palīglīdzekļiem. Jo šajās slāpēs slēpjas mūsu lielais noslēpums: tās mūs atklāj dzīvo Dievu, Mīlestības Dievu, kurš nāk mums pretī, lai mēs kļūtu par Viņa bērniem, brāļiem un māsām cits citam."
Mīlestība remdē mūsu slāpes. Dievs rūpējas par mums un piedāvā mums tīru, dzidru ūdeni, Svētā Gara dzīvo ūdeni, un šis ūdens mūs atjauno, veldzē mūsu dvēseli. Savā dzīvē mēs bieži piedzīvojam tuksnesi, vientulību, neauglību, un mierinājumu šajā tuksnesī, kā saka svētais Augustīns, sniedz "Vārda sludinātāji". Lai gan Mongolijas katoļi veido nelielu kopienu, tomēr tai netrūkst Kunga Vārda ūdens, pateicoties misionāriem.
Svētdienas Evaņģēlijs stāsta par to, ka apustulis Pēteris nevēlas pieņemt Jēzus ciešanu faktu. Jēzus atbildēja: "Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs" (Mt 16, 24-25).
"Brāļi, māsas, lūk, tas ir labākais ceļš: pieņemt Kristus krustu. Kristietības pamatā ir šī pārsteidzošā, neparastā vēsts: kad jūs zaudējat savu dzīvību, kad nesavtīgi to atdodat citu labā, tā atgriežas pie jums pārpilnībā."
Svētās Mises noslēgumā pāvests pateicās ticīgajiem par to, ka viņi ir "labi katoļi un godīgi pilsoņi". Viņš pateicās bīskapiem, konsekrētajām personām un priesteriem, kas bija ieradušies arī no citām Āzijas valstīm, īpaši garīdzniekiem no Honkongas, un šajā sakarā viņš nodeva sirsnīgus sveicienus Ķīnas katoļiem.
Pāvests norādīja, ka mongoļu valodā vārds "pateicība" ir atvasināts no vārda "prieks". Svētā Mise ir Euharistija, pateicība, sacīja Francisks, pieminot jezuītu priesteri Pjēru Teilhardu de Šardēnu, kurš pirms simts gadiem nodarbojās ar ģeoloģiskajiem izrakumiem šajā zemē. Tēvs Teilhards vēlējās svinēt Svēto Misi, taču viņam nebija ne maizes, ne vīna. Tāpēc viņš sacerēja slaveno "Misi par pasauli", šādi izsakot savu upuri: "Pieņem, Kungs, šo hostiju, ko radība, Tavas pievilcības saviļņota, nes Tev jaunajā rītausmā." Līdzīgu lūgšanu viņš skaitīja arī Pirmā pasaules kara laikā, kad kalpoja kā neatliekamās palīdzības sniedzējs. "Šis priesteris labi saprata, ka Euharistija vienmēr tiek svinēta uz miera altāra," paskaidroja pāvests un ieteica bieži atkārtot tēva Teilharda lūgšanu: "Tu esi gaismu nesošais Vārds, Tu esi ugunīgs spēks, Tu veido un stiprini daudzveidību, lai iedvestu tajā savas dzīvības garu; lūdzu Tevi, pieskaries mums ar savām rokām, ar savām gādīgajām, mīlošajām, visu aptverošajām rokām."
Dievkalpojuma noslēgumā pāvests Francisks izteica pateicības vārdus visiem brāļiem un māsām Mongolijā, sakot: "Jūs esat manā sirdī un manā sirdī jūs paliksiet."
