Pāvests Mongolijā. Uzruna valsts autoritātēm
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests pieminēja kādu ieradumu, kas piemīt mongoļu bērniem. No rīta pieceļoties, viņi paver “ger” jurtas aizkaru, lai palūkotos uz tālo apvārsni un saskaitītu dzīvniekus ganāmpulkā. Pēc tam bērni šo skaitli nosauc vecākiem. Francisks atzīmēja, ka ikvienam nāktu par labu ar skatienu apskaut plašo apvārsni, pārvarēt savu uzskatu šaurību un atvērties globālai elpai. “Jūsu tautas gudrība, kas nostiprinājusies lopkopju un zemkopju paaudzēs, kuras vienmēr bijušas piesardzīgas, lai neiedragātu delikāto ekosistēmas līdzsvaru, var daudz ko mācīt tiem, kuri šodien nevēlas ieslēgties tuvredzīgās interesēs, bet nākamajām paaudzēm grib nodot vēl labvēlīgu, vēl auglīgu zemi,” teica pāvests.
Mongolijas viesis atzīmēja, ka jurtas ir dzīvojamās telpas, ko šodien, izmantojot angļu valodas vārdus, varētu definēt, kā “smart” un “green”, proti, “viedas” un “zaļas”, jo tās ir daudzfunkcionālas un draudzīgas videi. Bez tam, budisma filozofijā balstītais mongoļu šamaņu holistiskais skatījums un cieņa pret katru dzīvu radību, saskaņā ar Svētā tēva teikto, “ir vērtīgs ieguldījums neatliekamajam uzdevumam pasargāt planētu “Zeme”.” Jurtas, kas ir uzceltas ne tikai lauku apvidos, bet arī pilsētās, liecina par saikni starp tradicionālo un mūsdienīgo, tās vieno veco ļaužu un jauniešu dzīvi, vēstī par mongoļu tautas kontinuitāti, kas kopš senatnes līdz mūsdienām ir pratusi saglabāt savas saknes, jo īpaši pēdējos gadus desmitos atveroties lielajiem globālajiem attīstības un demokrātijas izaicinājumiem.
Pāvests norādīja, ka Mongolija ar savu plašo diplomātisko attiecību tīklu, savu aktīvo dalību ANO, savu darbu cilvēktiesību un miera labā, spēlē nozīmīgu lomu lielā Āzijas kontinenta sirdī un starptautiskajā arēnā. Francisks pieminēja arī Mongolijas nostāju pret atomieroču izplatību un vēlēšanos rādīt piemēru pasaulei, ka tā ir zeme bez atomieročiem.
Turpinot apcerēt Mongolijai raksturīgo jurtas tēlu, pāvests atzīmēja, ka pateicoties tās piemērotībai ekstremāliem klimatiskajiem apstākļiem, tā ļauj dzīvot visdažādākajās teritorijās. Ienākot jurtā, skatiens pievēršas centrālajam un augstākajam punktam, kur atrodas logs uz debesīm. Francisks izcēla šo fundamentālo attieksmi mongoļu tradīcijā, kas ļauj raudzīties uz augšu. “Pacelt acis pret debesīm, nozīmē palikt atvērtiem pret ticību un tās mācību,” teica pāvests, norādot uz dziļo garīgo saikni starp mongoļu kultūras identitātes sastāvdaļām.
Svētais tēvs izcēla Mongoliju kā brīvības simbolu. “Kontemplējot bezgalīgos, mazapdzīvotos apvāršņus, jūsu tautā ir nostiprinājusies tiekšanās pēc garīgā, pie kura var nonākt caur klusumu un interioritāti,” viņš atzīmēja. Atrodoties iepretim zemes svinīgajai varenībai un neskaitāmajiem dabas fenomeniem, rodas apbrīna, pazemības izjūta, apziņa, ka lietas ir pārejošas, pamudinājums izvēlēties būtisko un spēja atteikties no visa, kas tāds nav. Pāvests domās pievērsās patēriņa garam, kas šodien ne tikai rada daudz netaisnību, bet ved arī pie individuālisma, kas liek aizmirst citus un labās tradīcijas, kas kādreiz ir saņemtas. “Savukārt, reliģijas, ja tās balstās uz savu sākotnējo garīgo mantojumu un nav pārņemtas ar sektantiskiem maldiem, ir uzticami balsti veselīgas un plaukstošas sabiedrības veidošanai, kur ticīgie rūpējas par to, lai pilsoniskā sadzīve un politiskie plāni vienmēr kalpotu kopējam labumam, un ir kā pretinde korupcijai,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka korupcija padara nabadzīgas veselas valstis. Tā liecina, ka skatiens ir attālinājies no debesīm un bēg no plašajiem brālīguma apvāršņiem, ieslēdzoties sevī un visam nostādot pretim savtīgās intereses.
Viesis atzīmēja, ka domas un reliģijas brīvība ir ierakstītas Mongolijas valsts Kontistūcijā. Šī zeme ir pārvarējusi ateistisko ideoloģiju, kas centās iznīdēt reliģiskās jūtas, uzskatot tās par šķērsli attīstībai. “Šodien jūs sevi saskatāt būtiskajā vērtībā, ko raksturo harmonija un sinerģija starp dažādu reliģiju piederīgajiem. Katra no šīm reliģijām no sava skatu punkta dod ieguldījumu morālajam un garīgajam progresam,” teica pāvests, uzrunājot Mongolijas valsts un sabiedrības pārstāvjus.
Svētais tēvs apliecināja, ka šajā ziņā Mongolijas katoļu kopiena ir gatava turpināt dot savu pienesumu. Šī kopiena ir izveidojusies pirms 30 gadiem, savu ticību sākusi svinēt jurtā un tagad arī katedrālē, kas atrodas Ulanbatorā, šajā lielajā pilsētā. Francisks paskaidroja, ka tās ir zīmes, kas liecina par gribu dalīties savā darbā, kas tiek veikts atbildīga un brālīga kalpojuma garā kopā ar mongoļu tautu. Pāvests izteica gandarījumu, ka Mongolijas katoļu kopiena, neraugoties uz to, ka ir maza un diskrēta, ar entuziasmu un atdevi piedalās valsts izaugsmē, izplatot solidaritātes, cieņas un starpreliģiju dialoga kultūru, iestājoties par taisnību, mieru un sociālo harmoniju.
Pāvests atzīmēja, ka divpusējā Vienošanās starp Mongoliju un Svēto Krēslu ir nozīmīgs kanāls, kas nodrošina būtiskos apstākļus, kas nepieciešami Baznīcas aktivitātēm. To vidū ir darbs izglītības, veselības aprūpes, kultūras izaugsmes labā, kas tiek veikts pazemīgā, brālīgā un solidārā garā saskaņā ar Jēzus Evaņģēliju, kas ir vienīgais ceļš, ko ir aicināti iet katoļticīgie, daloties tajā ar visām tautām.
