Pāvests: reliģijas aicinātas stiprināt cerību
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pēc pāvesta Franciska teiktā, garīgo vadītāju tikšanās parāda, ka reliģiskās tradīcijas savā identitātē un daudzveidībā ir liels labā potenciāls kalpošanā sabiedrībai. "Ja valstu vadītāji izvēlētos tikšanās un dialoga ar citiem ceļu, viņi dotu izšķirošu ieguldījumu, lai izbeigtu konfliktus, kas nomāc daudzas tautas," atgādināja Romas bīskaps.
"Reliģijas aicinātas piedāvāt pasaulei to harmoniju, ko tehniskais progress nevar sniegt, jo, pievēršoties cilvēka šīs zemes horizontālajai dimensijai, tās riskē aizmirst debesis, kurām mēs esam radīti. Brāļi un māsas, mēs šodien esam šeit kopā kā pazemīgi senās gudrības mantinieki, - uzsvēra Svētais tēvs. - Mēs esam sanākuši kopā, un mūsu pienākums ir dalīties labajā, ko esam saņēmuši, lai bagātinātu cilvēci, kuru tās ceļā bieži vien kavē neapvaldīta tiekšanās pēc peļņas un panākumiem. Tā bieži vien neatrod īsto pavedienu: pievērsusies tikai laicīgiem labumiem, tā galu galā sagrauj pašu zemi, sajauc progresu ar regresu, kā to pierāda daudzās netaisnības, konflikti, vides postījumi, vajāšanas, kas iznīcina cilvēka dzīvi. Reliģijām vajadzētu atgādināt cilvēkam par debesīm, kuru dēļ viņš ir radīts".
Turpinot uzrunu, Francisks uzsvēra, ka Mongolija, kas atrodas Āzijas kontinenta sirdī, glabā un piedāvā pasaulei lielu gudrības mantojumu, ko ir veicinājušas dažādas reliģijas. Pāvests izcēla dažus tā aspektus: cieņu pret tradīcijām un veciem ļaudīm, rūpes par kopīgām mājām, klusuma un iekšējās dzīves vērtību, viesmīlības, solidaritātes un vienkāršības nozīmi. Tas viss kalpo kā pretlīdzeklis daudzām mūsdienu pasaules problēmām.
Mongolijas vēsture ir bagāta ar harmoniju starp reliģiskajām tradīcijām, uzsvēra pāvests, bet "cik daudz mums izdodas būt harmonijā ar citiem svētceļniekiem uz zemes?". Ikviena cilvēka dzīve, un vēl jo vairāk jebkura reliģija, ir spiesta "mērīt sevi" ar konkrētu altruismu, kas izpaužas, meklējot otru un dāsni sadarbojoties ar viņu. Altruisms rada harmoniju, un tur, kur ir harmonija, ir sapratne, labklājība, skaistums, bet ja tās nav tad noslēgtība, uzspiešana, fundamentālisms un ideoloģiska piespiešana iznīcina brālību, vairo spriedzi un grauj mieru.
Svētais tēvs atzina, ka, gatavojoties ceļojumam, viņu fascinēja mongoļu tradicionālās mājas, kurās jaunās paaudzes smeļas gudrību, kas sakņojas tūkstošgadu vēsturē. Jurta ir kopības, tikšanās un dialoga vieta, kas ir viesmīlīgi atvērta visiem, arī katoļu misionāriem. Tās struktūra atgādina par atvērtību Dievišķajam: laiks tajā tiek mērīts ar saules staru, kas ienāk caur augšējo atveri un slīd cauri interjeram.
Jurta ir konkrēts pieturas punkts, kas viegli saskatāms Mongolijas plašumos; tā ir cerība tiem, kas pazaudējuši savu ceļu: ja ir jurta, tātad ir dzīve. Tā vienmēr ir atvērta, gatava uzņemt ne tikai draugu, bet arī ceļinieku un pat ārzemnieku, lai piedāvātu karstu tēju, kas sasilda ziemas aukstumā, vai svaigu rūgušpienu, kas atspirdzina karstās vasaras dienās. Tāda ir arī katoļu misionāru pieredze, kuri šeit tiek uzņemti kā svētceļnieki un viesi, un kuri, ienākot šajā kultūras pasaulē, pazemīgi liecina par Jēzus Kristus Evaņģēliju.
Pāvests norādīja uz jurtas garīgo dimensiju, ko atspoguļo augšējā atvere caur kuru ieplūst gaisma. Šādā veidā telpa kļūst par lielu saules pulksteni, kurā gaisma un ēna nomaina viena otru, iezīmējot dienas un nakts stundas. Cilvēku koeksistence šādā apļveida telpā norāda uz savu vertikālo, transcendentālo, garīgo aicinājumu".
"Brāļi un māsas, mūsu šodienas tikšanās ir zīme, ka cerība ir iespējama. Nesaskaņu plosītajā pasaulē tas var šķist utopija. Taču liels koks izaug no mazas sēkliņas, kas paslēpta dziļi zemē," atgādināja Francisks, norādot uz reliģiju atbildību, īpaši šajā vēsturiskajā stundā, "jo mūsu uzvedībai praksē ir jāapstiprina mācība, ko mēs apliecinām", tad nebūs sajaukšanas starp ticību un vardarbību, svētumu un uzspiešanu, garīgumu un sektantismu. Katras reliģiskās institūcijas pienākums ir respektēt citu cilvēku sirdsapziņu un tiekties uz kopējo labumu.
Katoļu Baznīca vēlas iet pa kultūras, ekumeniskā un starpreliģiju dialoga ceļu, – apliecināja pāvests. Tās ticības pamatā ir mūžīgais dialogs starp Dievu, kas iemiesojies Jēzū Kristū, un cilvēci. Baznīca ar pazemību un sava Mācītāja kalpošanas garā piedāvā garīgo mantojumu ikvienam cilvēkam un katrai kultūrai, esot uzmanīga arī pret citām reliģiskajām tradīcijām. Dialogs nav pretstats evaņģelizācijai: tas neizlīdzina atšķirības, bet palīdz izprast un saglabāt to unikalitāti, ļaujot tām kļūt par savstarpēju bagātināšanos, uzsvēra Svētais tēvs.
Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps aicināja citu reliģiju ticīgos lūgties par mieru un cerību. "Lai mūsu lūgšanas, ko paceļam uz debesīm, un brālība, kurā dzīvojam uz zemes, vairo cerību! Lai lūgšanas ir vienkārša un autentiska mūsu garīguma liecība, ka mēs ejam kopā ar skatienu, kas vērsts uz debesīm, ka mēs dzīvojam uz zemes harmonijā kā svētceļnieki, kas aicināti uzturēt mājas atmosfēru visiem."
