Baznīcai jābūt žēlsirdības ostai, kur ikviens tiek pieņemts un mīlēts

Kurš bauslis ir vislielākais? Kas ir vissvarīgākais? Kas atrodas visa centrā? Kas ir tas, kas varētu būt visa iedvesmas princips? – jautāja pāvests. Jēzus, atbildot uz Likuma zinātāja jautājumu, skaidri saka: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Tas ir pirmais un vislielākais bauslis. Bet tam līdzīgs ir otrs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Šajos divos baušļos ir ietverts viss Likums un pravieši” (Mt 22, 37-39).

Uzrunājot klātesošos sinodes dalībniekus, Francisks norādīja, ka ir svarīgi pievērst uzmanību visa “sākumam un pamatam”: mīlēt Dievu ar visu savu dzīvi un mīlēt tuvāko kā sevi pašu. “Nevis mūsu stratēģijas, nevis cilvēciskie aprēķini, nevis šīs pasaules mode, bet Dieva un tuvākā mīlestība – lūk, tas ir visa kodols.” Skaidrojot tuvāk šo jautājumu, pāvests pievērsās diviem atslēgas vārdiem: “pielūgt” un “kalpot”.

Pirmkārt, “mīlēt nozīmē pielūgt”, viņš sacīja. Pielūgsme ir pirmā atbilde, ko varam sniegt Dieva nesavtīgajai un pārsteidzošajai mīlestībai, jo, pielūdzot, mēs atzīstam Viņu par Kungu, ierādām Viņam pirmo vietu un ar apbrīnu atzīstam, ka Viņš mūs mīl. Tas Baznīcai ir ļoti svarīgi. Pielūgt nozīmē ticībā atzīt, ka tikai Dievs ir Kungs un ka mūsu dzīves gājums, Baznīcas ceļš un vēstures likteņi ir atkarīgi no Viņa mīlestības maiguma. Viņā ir mūsu dzīves jēga. Viņš ir pamats mūsu priekam, mūsu cerībai. Viņš ir mūsu brīvības garants.

Turpinājumā pāvests norādīja, ka, pielūdzot Kungu, mēs atklājam savu brīvību. Tāpēc mīlestību uz Kungu Svētajos Rakstos bieži vien saista ar cīņu ar visāda veida elkdievību. Tas, kurš pielūdz Dievu, noraida elkus, jo Dievs dara mūs brīvus, turpretī elki paverdzina. Mūsu uzdevums ir cīnīties pret pasaulīgajiem elkiem, kā pamatā nereti ir dzīšanās pēc tukšas slavas, panākumiem, naudas. Tie var būt arī sevis apliecināšanas pūliņi par katru cenu, karjerisms, kā arī tā var būt garīgā aizsegā paslēpta elkdievība: manas reliģiskās idejas, mana pastorālā bravūra. Mums jābūt nomodā, lai visa centrā nostādītu Kungu, nevis sevi. Francisks atgādināja, ka īpaši Baznīcas ganiem savā dzīvē centrālā vieta ir jāierāda adorācijai – tiek katru dienu ir jāatvēl laiks intīmai lūgšanai tabernākula priekšā. Baznīcai jābūt adorētājai: katrā diecēzē, katrā draudzē, katrā kopienā ir jāpielūdz Kungs. Tikai tādā veidā mēs spēsim vērsties pie Jēzus, nevis pie sevis; tikai pateicoties pielūgsmes klusumam, Dieva Vārds iemājos mūsu dzīvē; tikai Viņa priekšā mēs tiksim šķīstīti, pārveidoti un atjaunoti, un to paveiks Viņa Gara uguns. “Brāļi un māsas, pielūgsim Kungu Jēzu!” piekodināja Svētais tēvs.

Otrkārt, “mīlēt nozīmē kalpot” – turpināja pāvests. Lielajā bauslī Kristus saista Dievu un tuvāko, lai viņi nekad nebūtu atdalīti viens no otra. Nepastāv patiesa reliģiska pieredze, kas būtu kurla un nedzirdētu pasaules saucienus. Mēs nevaram mīlēt Dievu, ja nerūpējamies par savu tuvāko. Tā būtu farizejiska attieksme.

Francisks uzsvēra: “Mums varbūt patiešām ir daudzas skaistas idejas par to, kā reformēt Baznīcu, taču atcerēsimies sekojošo: pielūgt Dievu un mīlēt savus brāļus ar Viņa mīlestību – šī ir lielā un mūžīgā reforma. Būt Baznīcai, kas pielūdz, un Baznīcai, kas kalpo, kas mazgā kājas ievainotajai cilvēcei, kas pavada trauslākos, vājākos un atstumtos viņu ceļā, kas ar maigumu iziet pretī nabagiem”.

“Brāļi un māsas”, sacīja Svētais tēvs”, “es domāju par kara zvērību upuriem; migrantu ciešanām, to cilvēku neredzamajām sāpēm, kuri dzīvo vientulībā un nabadzībā; tiem, kurus nospiež dzīves nastas; tiem, kuri vairs nespēj raudāt, kuriem nav teikšanas. Un es domāju par to, cik gan bieži skaisto vārdu un pārliecinošu solījumu aizsegā tiek veicinātas ekspluatācijas formas vai nekas netiek darīts, lai tās novērstu". 

Pāvests piebilda, ka mums ir jāsapņo par šādu Baznīcu – par Baznīcu, kas kalpotu visiem cilvēkiem; par Baznīcu, kas nekad nepieprasa “liecību” ar ierakstu par “labu uzvedību”, bet kas pieņem, kalpo, mīl un piedod; Baznīcu ar atvērtām durvīm, kas būtu “žēlsirdības osta”.

Citējot svēto Jāni Zeltmuti, Francisks norādīja, ka žēlsirdīgs cilvēks ir kā osta tiem, kuri nonākuši grūtībās. Ostā tiek pieņemti pēc kuģa katastrofas briesmās nonākušie cilvēki. “Tātad, arī tu, redzot pie zemes cilvēku, kurš ir piedzīvojis nabadzības katastrofu, netiesā, neprasi atskaiti par viņa uzvedību, bet atbrīvo viņu no nelaimes”.

Homīlijas noslēgumā pāvests atgādināja, ka sinodes asambleja bija “saruna Garā”, kuras laikā ikviens varēja piedzīvot maigo Kunga klātbūtni un atklāt brālības skaistumu. “Mēs klausījāmies viens otrā un, galvenais, mēs klausījāmies Svētajā Garā”, viņš sacīja. “Šodien mēs neredzam šī procesa pilnīgus augļus, bet ar tālredzību varam raudzīties uz apvārsni, kas paveras mūsu priekšā: Kungs mūs vadīs un palīdzēs mums būt sinodālākai un misionārākai Baznīcai, kas pielūdz Dievu un kalpo mūsdienu vīriešiem un sievietēm, un iziet, lai visiem nestu mierinošo Evaņģēlija prieku”.

Sinodalitātei veltītās sinodes asamblejas pirmā kārta ilga gandrīz četras nedēļas. Tā iesākās 4. oktobrī un tajā piedalījās kardināli, bīskapi, laji – vīrieši un sievietes, reliģisko ordeņu locekļi, pieaicinātie eksperti un brāļi un māsas no citām kristīgajām konfesijām.