Pāvests tiekas ar Eiropas Rabīnu konferences delegāciju
Inese Šteinerte - Vatikāns
Uzrunā pausts gandarījums par attiecību intensificēšanu laika gaitā, jo īpaši pēdējos gados. Pāvesta domas vispirms kavējas pie tā, kas šajās nedēļās norisinās Svētajā Zemē, kuru plosa vardarbība un karš. Francisks pauž raizes par antisemītiskām izpausmēm un stingri tās nosoda.
“Šajā sagrāves laikā mēs, ticīgie, esam aicināti priekš visiem un pirms visiem celt brālīgumu un atvērt izlīgšanas ceļus Visvarenā vārdā,” raksta pāvests. Viņš norāda, ka ne ieroči, ne terorisms, ne karš, bet gan iejūtība, taisnība un dialogs ir atbilstoši miera celtniecības līdzekļi.
Svētais tēvs uzkavējas tieši pie dialoga mākslas. Viņš raksta, ka cilvēks, kas pēc savas dabas ir sociāla būtne un kas sevi rod kontaktā ar citiem, īstenojas caur sabiedriskām attiecībām. Tādā veidā, tas ir ne tikai spējīgs veikt dialogu, bet pats ir dialogs. Atrazdamies starp debesīm un zemi, tikai dialogā ar Transcendento un ar otru, kurš pavada tā soļus, cilvēks var sevi saprast un nobriest. Vārds “dialogs” etimoloģiski nozīmē “caur vārdu”. Augstākā Vārds ir gaisma, kas pavada caur dzīves takām. Tā vada mūsu soļus, lai mēs meklētu otru, lai pieņemtu cits citu un būtu pacietīgi. Bez šaubām, šī gaisma neved pie atriebības un kara neprāta. “Cik svarīgi mums, ticīgajiem, būt par dialoga lieciniekiem,” teikts pāvesta iesniegtajā uzrunā Eiropas Ebreju konferences locekļiem.
Kas attiecas uz ebreju un kristiešu dialogu, Romas bīskaps atzīmē, ka tuvināšanās notiek caur tikšanos, uzklausīšanu un brālīgu dalīšanos, atzīstot sevi par tā dievišķā Vārda kalpiem un mācekļiem, kurā dīgst mūsu vārdi. “Tāpēc, lai kļūtu par miera celtniekiem, esam aicināti būt par dialoga veidotājiem, pie tam, ne tikai ar saviem spēkiem un spējām vien, bet ar Visvarenā palīdzību,” raksta pāvests. “Ja Kungs neceļ namu, tad velti pūlas nama celtnieki,” teikts Zālamana pamācībās (127,1).
Francisks atzīmē, ka dialogam ar ebrejiem ir liela nozīme priekš kristiešiem, jo mums ir ebrejiskās saknes. “Jēzus ir dzimis un dzīvojis kā ebrejs. Viņš pats ir pirmais ebrejiskā mantojuma garants kristietības iekšienē un mums, kas esam no Kristus, jūs dārgie brāļi, esat vajadzīgi. Mums ir vajadzīgs jūdaisms, lai labāk saprastu sevi,” teikts pāvesta uzrunā. “Tāpēc,” viņš norāda, “ir svarīgi, lai ebreju un kristiešu dialogs dzīvina teoloģisko dimensiju, kamēr tas turpina risināt sociālus, kultūras un politiskus jautājumus.”
Francisks piebilst, ka ebreju un kristiešu reliģiskās tradīcijas ir cieši saistītas. Svētais Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Romas sinagogā ebrejus ir nosaucis par “mūsu izredzētajiem brāļiem”, par “mūsu lielākajiem brāļiem”. Vadoties pēc tā, Francisks vēlas teikt, ka vairāk kā starpreliģiju dialogs, kristiešu un ebreju dialogs ir “ģimenes dialogs”, jo kā jau viņš pats ir apgalvojis 2016. gada 17. janvārī viesojoties tai pašā Romas sinagogā, “mēs piederam vienai ģimenei, Dieva ģimenei, kurš mūs pavada un sargā kā savu tautu”.
“Dārgie brāļi, kas esam saistīti cits ar citu vienīgā Dieva priekšā, mēs kopā esam aicināti liecināt ar savu dialogu par Viņa Vārdu un ar savu uzvedību Viņa mieru. Lai vēstures un dzīvības Kungs dāvā mums drosmi un pacietību to darīt,” teikts uzrunas noslēgumā.
