Pāvests VII Vispasaules trūkumcietēju dienā: nabadzība ir skandāls
Silvija Krivteža - Vatikāns
"Nenovērs savu skatienu ne no viena nabaga" (Tob 4,7) – šādai tēmai bija veltīta VII Vispasaules trūkumcietēju diena, kas tika atzīmēta 19. novembrī. Svētdienas priekšpusdienā Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Svēto Misi, kurā piedalījās Vatikāna labdarības dikastērija, dažādu karitatīvo organizāciju un kongregāciju vadīto sociālās aprūpes centru iemītnieki. Dievkalpojumā piedalījās arī svētceļnieku grupa no Latvijas, kuri Vatikānā ieradās Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa Andra Kravaļa vadībā.
Sprediķī Francisks skaidroja Mateja evaņģēlija fragmentu, kurā teikts, ka trīs cilvēki saņēma lielu bagātību, pateicoties viņu saimnieka, kurš gatavojās doties tālā ceļā, dāsnumam. Taču kungs kādu dienu atgriezīsies un aicinās savus kalpus, cerot, ka varēs kopā ar viņiem priecāties par bagātību, ko viņi pa šo laiku būs vairojuši. Līdzība aicina pārdomāt divus ceļus: Jēzus ceļu un mūsu dzīves ceļu, teica Svētais tēvs.
Pāvests skaidroja, ka līdzības sākumā Jēzus saka: "Kāds cilvēks aizceļodams sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu īpašumu" (14). Šis "ceļojums" mudina domāt par Kristus, iemiesotā Dieva noslēpumu, par Viņa augšāmcelšanās un uzkāpšanas debesīs noslēpumu. Jēzus, atstājis Tēva godību, atnāca lai satiktos ar cilvēci, lai ar savu nāvi iznīcinātu nāvi un caur augšāmcelšanos atgrieztos pie Tēva. Noslēdzot šīs zemes dzīvi, Jēzus uzsāk "atpakaļceļu" pie Tēva. Taču pirms aiziešanas Viņš uzticēja mums savu īpašumu, savu patieso "kapitālu". Viņš mums atstāja Sevi Euharistijā, atstāja savu dzīvības Vārdu, dāvāja mums savu svēto Māti, izdalīja Svētā Gara dāvanas, lai mēs turpinātu Viņa darbu pasaulē. Šie "talenti" tiek doti "katram pēc viņa spējām", precizē Evaņģēlijs. Šie labumi paredzēti to uzdevumu veikšanai, ko Kungs mums uztic ikdienas dzīvē, sabiedrībā un Baznīcā. Apustulis Pāvils saka, ka "katram no mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādu Kristus mums to ir dāvinājis".
Pāvests aicināja pacelt skatienu uz Jēzu, kurš visu saņēma no sava Tēva rokām, bet neko nepaturēja sev. Viņš "neizmantoja iespēju līdzināties Dievam, bet attiecās no sevis, pieņemdams kalpa veidu" (Fil 2, 6-7). Viņš ietērpās mūsu trauslajā cilvēcībā un kā labais samarietis dziedināja mūsu brūces, kļuva nabags, lai bagātinātu mūs ar savu dievišķo dzīvību (sal. 2Kor 8,9), un pieņēma krustu. Viņu, kas bija bez grēka, Dievs "mūsu dēļ padarīja par grēku" (2Kor 5,21). Mūsu dēļ. Jēzus dzīvoja mūsu dēļ un mūsu labumam, uzsvēra Francisks.
Turpinot uzrunu, pāvests norādīja, ka "šo kalpu saimnieks atgriezās un sāka ar viņiem norēķināties" (Mt 25,19). Patiešām, pirmajam ceļojumam pie Tēva sekos vēl viens ceļojums, ko Jēzus veiks laiku beigās, kad atgriezīsies un vēlēsies atkal tikties ar mums, lai "norēķinātos" ar mūsu vēsturi un ievestu mūs mūžīgās dzīves priekā. Kādus mūs satiks Kungs, kad Viņš atgriezīsies?
Padomāsim, kādu ceļu mēs izvēlamies: Jēzus ceļu, kurš sevi dāvāja, vai egoisma ceļu? Līdzība stāsta, ka katram no mums, atbilstoši savām spējām, ir doti "talenti". Šeit nav runa par personīgajām spējām, bet gan par Kunga labumiem, par to, ko Kristus mums atstāja pirms savas atgriešanās pie Tēva. Kopā ar tiem Viņš mums ir devis arī savu Garu, kurā mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un caur kuru varam dzīvot, liecinot par Evaņģēliju un veidojot Dieva valstību. Lielais "kapitāls", kas ielikts mūsu rokās, ir Kunga mīlestība, kas ir mūsu dzīves pamats un spēks mūsu ceļā.
Jautāsim sev, ko es daru ar tik lielu dāvanu? Līdzība stāsta, ka pirmie divi kalpi cenšas pavairot saņemto dāvanu, bet trešais, tā vietā, lai uzticētos savam kungam, baidās no viņa, bailes viņu paralizē, viņš neriskē, neiesaistās un galu galā savu "talentu" ierok zemē. Tas attiecas arī uz mums: mēs varam vairot to, ko esam saņēmuši, padarot savu dzīvi par mīlestības upuri citiem, vai arī varam dzīvot ar maldīgu Dieva tēlu, un bailēs paslēpt zemē saņemto dārgumu, domājot tikai par sevi, rūpējoties tikai par savām ērtībām un interesēm.
Brāļi un māsas, Vispasaules trūkumcietēju dienā Jēzus līdzība par talentiem ir pamudinājums pārdomāt savas dzīves ceļu. Mēs esam saņēmuši Dieva mīlestības dāvanu, un mēs esam aicināti kļūt par dāvanu citiem. Mīlestība, ar kādu Jēzus rūpējas par mums, žēlsirdības un līdzjūtības eļļa, ar kādu Viņš dziedina mūsu brūces, Gara liesma, ar kādu Viņš atver mūsu sirdis priekam un cerībai, ir tie labumi, kurus mēs nevaram paturēt tikai sev, pārvaldīt pēc saviem ieskatiem vai noslēpt dziļi zemē. Līdzībā izmantotie tēli ir ļoti zīmīgi: ja mēs nevairojam mīlestību, lēnām nodziest dzīves gaisma; ja mēs nelaižam apgrozībā saņemtos talentus, mūsu eksistence beidzas pazemē, tas ir, it kā mēs jau būtu miruši.
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja aizdomāties par materiālo, kultūras un garīgo nabadzību mūsdienu pasaulē; par ievainoto cilvēku dzīvi mūsu pilsētās, par nabadzīgajiem, kas kļuvuši neredzami, un kuru sāpju un izmisuma saucienus apslāpē pārtikušās un izklaidīgās sabiedrības vienaldzība. Francisks aicināja padomāt par apspiestajiem, cietošajiem, atstumtajiem, karu un vardarbības upuriem un tiem, kas spiesti atstāt savu zemi, riskējot ar dzīvību; par tiem, kam nav maizes, darba un cerības. Domājot par šo milzīgo trūkumcietēju pulku, Evaņģēlija vēsts ir skaidra: vairosim Kunga labumus! Izplatīsim žēlsirdību, dalīsimies ar maizi, izplatīsim mīlestību un cerību! Nabadzība ir skandāls. Kad Kungs atgriezīsies, un, kā raksta svētais Ambrozijs, Viņš jautās: "Kāpēc jūs ļāvāt tik daudziem nabagiem nomirt badā?"
Lūgsimies, lai katrs no mums, atbilstoši saņemtajai dāvanai un uzticētajai misijai, censtos "nest žēlsirdīgās mīlestības augļus" un būt tuvu nabagiem. Lūgsimies, lai arī mēs, pieņēmuši Kristu savos brāļos un māsās, ar kuriem Viņš sevi ir identificējis, savas dzīves beigās dzirdētu: "Labi, krietnais un uzticamais kalps, kalpone! ... Ieej sava Kunga priekā!" (Mt 25, 21).
