Pāvests Dievmātes pakājē: atbrīvo mūs no vardarbības, noslauki sieviešu asaras
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pulksten 16.00 Svētais tēvs ieradās Spānijas laukumā un daudzu ticīgo, Baznīcas un civilās varas vadītāju klātbūtnē novietoja Dievmātes statujas pakājē baltu rožu pušķi. Viņš lūdzās par mātēm, sievietēm, ģimenēm, strādniekiem, slimajiem, sirmgalvjiem, ieslodzītajiem un bezpajumtniekiem, kā arī par mieru pasaulē – īpaši par mieru Ukrainā un Svētajā Zemē.
“Bezvainīgā Jaunava”, sacīja pāvests, vēršoties pie Dievmātes, “mēs nākam pie tevis ar dalītu sirdi starp cerību un raižu pilnām bailēm. Tu mums esi vajadzīga, mūsu Māte! Taču vispirms mēs gribam tev pateikties, jo klusumā, kā tev tas ir ierasts, tu esi nomodā pār šo pilsētu, kas šodien tevi apņem ziedu klēpjiem, lai apliecinātu tev savu mīlestību. Tu dienu un nakti klusumā esi nomodā pār mums: pār ģimenēm ar visiem to priekiem un rūpēm – tev tas ir labi zināms -; pār studiju un darba vietām; pār institūcijām un birojiem; pār slimnīcām un aprūpes centriem; pār cietumiem; pār tiem, kuri dzīvo uz ielas; pār draudzēm un visu Romas Baznīcas kopienu. Paldies par tavu diskrēto un pastāvīgo klātbūtni, kas nes mums mierinājumu un cerību”.
Lūgšanas turpinājumā pāvests atzina, ka Dievmātes klātbūtne mūsu vidū mums atgādina, ka ļaunumam nepieder ne pirmais, ne pēdējais vārds, ka mēs esam lemti nevis nāvei, bet dzīvībai, nevis naidam, bet brālībai, nevis konfliktam, bet harmonijai, nevis karam, bet mieram.
“Un tu, Māte, pievērs savu žēlsirdīgo skatienu visām tautām, kuras nospiež netaisnīgums un nabadzība, kuras ir skāris kara pārbaudījums”, lūdzās Svētais tēvs. “Māte, uzlūko izmocīto ukraiņu tautu, palestīniešu tautu un izraēļa tautu, kuras ir ierautas vardarbības apburtajā lokā”.
Francisks lūdzās par visām mātēm, kuras šodien cieš; par mātēm, kuras apraud savus kara un terorisma nogalinātos bērnus; par mātēm, kuras mēģina atraisīt savus bērnus no atkarību važām, un tām mātēm, kuras ir nomodā pār viņiem pie viņu ilgās un smagās slimības gultas.
Pāvests uzticēja Marijai arī visas sievietes, kuras ir piedzīvojušas un piedzīvo vardarbību – Romā, Itālijā un visā pasaulē. “Mēs tevi lūdzam”, viņš sacīja, “noslauki viņu un viņu dārgo tuvinieku asaras. Un palīdzi mums iet izglītošanās un šķīstīšanās ceļu, un atzīt un stāties pretī vardarbībai, kas sakņojas mūsu sirdīs un mūsu prātos, un lūgt, lai Dievs mūs no tās atbrīvo”.
Francisks lūdzās, lai Dievmāte mums rāda atgriešanās ceļu, jo – viņš uzsvēra – nav miera bez piedošanas un nav piedošanas bez nožēlas. Pasaule mainīsies tad, ja izmainīsies sirdis, sākot ar manu sirdi. Tomēr cilvēka sirdi var izmainīt tikai Dievs ar savu žēlastību – ar to žēlastību, kurā Marija ir iegremdēta jau kopš pirmā viņas ieņemšanas brīža. Tā ir mūsu Kunga, Jēzus Kristus žēlastība, kuru viņa dzemdēja, kurš mūsu dēļ ir nomiris un augšāmcēlies un uz kuru viņa mums visu laiku norāda. Viņš ir ikviena cilvēka un visas pasaules pestīšana. “Nāc, Kungs Jēzu! Lai nāk Tava mīlestības, taisnīguma un miera valstība! Āmen”, lūgšanas noslēgumā sacīja pāvests.
Pirms doties uz Spānijas laukumā, Romas bīskaps apmeklēja Svētās Marijas lielāko baziliku, kur Dievmātes ikonas Salus populi romani (“Romiešu tautas Glābēja”) priekšā novietoja Zelta rozi, tādējādi ar šo vēsturiskās nozīmes žestu apliecinot savu dziļo saikni ar Vissvētāko Jaunavu Mariju.
