Francisks: kristieši turpina ciest un mirt par savu ticību
Silvija Krivteža - Vatikāns
Nākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem mēs svinam svētā Stefana, pirmā mocekļa, svētkus. Par viņa mocekļa nāvi mēs atrodam liecību Apustuļu darbos, kur viņš raksturots kā cilvēks ar labu slavu, kas kalpoja pie galda un deva žēlastības dāvanas. Tieši šīs dāsnās godprātības dēļ viņš nevar neliecināt par to, kas viņam ir visdārgākais – par savu ticību Jēzum, un tas izsauc dusmas viņa pretiniekos, kuri nežēlīgi nomētā viņu ar akmeņiem. Tas viss notiek Saula - jauna vīrieša, dedzīga kristiešu vajātāja, acu priekšā, kurš darbojas kā nāvessoda "galvotājs".
Pāvests aicināja pārdomāt šo ainu: Sauls un Stefans, vajātājs un vajātais. Šķiet, ka starp viņiem ir nepārvarams mūris. Tomēr, par spīti šķietamībai, ir kaut kas, kas vieno: pateicoties Stefana liecībai, Kungs sāk pārveidot Saula sirdi, mudina viņu uz atgriešanos, kas novedīs pie tā, ka viņš kļūs par apustuli Pāvilu. Stefana kalpošana, viņa lūgšana un sludinātā ticība, un jo īpaši viņa piedošana nāves brīdī, nebija veltīga. Lai gan sākumā šķiet, ka no tā nekas neiznāks, taču patiesībā viņa upuris ir sēkla, kas slepeni iekrīt pretinieka sirdī, un pārvērš viņa akmens sirdi par miesas sirdi (Ez 36, 26). Pāvils atcerējās šo brīdi, kad pēc daudziem gadiem rakstīja: "Dieva žēlastības dēļ es esmu tas, kas esmu, un Viņa žēlastība, kas man dota, nav bijusi veltīga" (1 Kor 15, 9-10).
Šodien, divus tūkstošus gadu vēlāk, mēs redzam, ka vajāšanas turpinās: joprojām ir cilvēki - un tādu ir ļoti daudz -, kuri cieš un mirst par ticību Jēzum; tāpat kā ir cilvēki, kuri tiek sodīti dažādos līmeņos par to, ka dzīvo un darbojas saskaņā ar Evaņģēliju, un ir arī cilvēki, kuri katru dienu cenšas būt uzticīgi un godprātīgi veikt savus pienākumus, kamēr pasaule izsmej un sludina pretējo. Šie brāļi un māsas šķiet ir neveiksminieki, taču šodien mēs redzam, ka tas tā nav. Patiesībā tagad, tāpat kā toreiz, viņu upurēšanās sēkla, kas, šķietami atmirusi, sāk dīgt un nest augļus, jo Dievs caur viņiem turpina darīt brīnumus (Apd 18, 9-10), pārveidojot sirdis un glābjot cilvēkus.
Uzrunas noslēgumā pāvests, kā ierasti, aicināja uzdot sev jautājumus: vai man rūp un vai es lūdzos par tiem, kas dažādās pasaules malās joprojām cieš un mirst ticības dēļ? Vai es cenšos konsekventi, lēnprātīgi un ar pārliecību liecināt par Evaņģēliju? Vai es ticu, ka labestības sēkla nesīs augļus pat tad, ja neredzu tūlītējus rezultātus?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, mocekļu Karaliene, palīdz mums drosmīgi liecināt par Jēzu.
