Klausīties, izšķirot, iet! Pāvesta novēlējums Romas kūrijas locekļiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Francisks norādīja uz nepieciešamību vienmēr uzklausīt šo vēsti, jo īpaši laikā, ko iezīmē kari, laikmeta riski, kuriem esam pakļauti klimatisko izmaiņu, nabadzības, ciešanu un daudzviet pasaulē arī bada dēļ. Romas bīskaps aicināja uzklausīt Dieva vēsti, prast izšķirt Viņa klātbūtnes zīmes un rīkoties saskaņā ar Viņa Vārdu, ejot aiz Viņa. “Klausīties”, “izšķirt”, “iet” – tie ir trīs darbības vārdi, kas ir jāizvēlas mūsu ticības gājumā un kalpojumā, ko veicam šeit, kūrijā,” teica pāvests. Viņš aplūkoja katru no šiem vārdiem, uzkavējoties pie galvenajiem Ziemassvētku personāžiem.

Vispirms tā ir Marija, kas “klausās”. Nācaretes meitene, kura savās rokās cieši tur To, kurš ir nācis, lai apskautu pasauli. Viņa ir klausīšanās jaunava, jo uzklausīja Eņģeļa sludināšanu un atvēra sirdi Dieva plānam. Klausīties ir Bībeles vārds, kas attiecas ne tikai uz dzirdi, bet iesaista arī sirdi un tātad, pašu dzīvi. Klausīties ar sirdi ir daudz vairāk, nekā uzklausīt vēstījumu, vai apmainīties ar informāciju. Runa ir par iekšēju klausīšanos, kas spēj uztvert otra cilvēka vēlmes un vajadzības.

Marija saprot, ka ir izvēlēta par neizmērojamas dāvanas adresāti. “Ceļgalos”, tātad, ar pazemību un izbrīnu viņa uzklausa  vēsti. “Uzklausīt “ceļgalos” ir labākais uzklausīšanas veids,” norādīja pāvests. “Tas nozīmē,” viņš paskaidroja, “ka otra priekšā neesam kā tādi, kuri domā, ka jau zina visu, kuri ir interpretējuši lietas vēl pirms tās uzklausīt, kuri raugās no augšas. Tieši pretēji, ir jāatveras otra noslēpumam, ar pazemību sagatavojoties saņemt to, ko otrs vēlēsies dot.”

Pāvests atzīmēja, ka dažreiz, arī komunicējot citam ar citu, esam kā plēsīgi vilki – tūlīt gatavi saplosīt otra vārdus, tos neuzklausot līdz galam un nekavējoties izgāžam uz viņu savus iespaidus un spriedumus. Ir nepieciešams klusums un pārdomas starp uzklausīšanu un atbildi. To visu var iemācīties lūgšanā, jo lūgšana dara plašāku sirdi, liek nokāpt no mūsu egocentrisma pjedestāla, izglīto mūs otra uzklausīšanai un rosina mūs uz kontemplāciju. “Mācīsimies kontemplāciju lūgšanā, nometoties ceļgalos Kunga priekšā, taču ne tikai ar kājām, bet ar sirdi,” aicināja pāvests Romas kūrijas locekļus.

Nākamais darbības vārds, kuru aplūkoja Francisks, ir “izšķirtspēja”. Kavējoties par to pārdomās, Svētais tēvs izmantoja Jāņa Kristītāja personu. Kad ierodas un savu kalpojumu sāk Jēzus, Jānis ir ieslīdzis ticības krīzē. Viņš bija sludinājis Kunga kā varena Dieva atnākšanu, kas tiesātu grēciniekus, metot ugunī katru koku, kurš nenes labus augļus (sal. Mt 3,10-12). Taču, šis Mesijas tēls izgaist, redzot Jēzus žestus, dzirdot Viņa vārdus un raugoties uz Viņa stilu; izgaist līdzjūtības un žēlsirdības priekšā, ko Viņš izlej pār visiem. Tad Jānis Kristītājs jūt, ka ir nepieciešams izšķirot, lai saņemtu jaunas acis. Jēzus priekšgājējam ir jāatveras Valstības novitātei, Viņam ir jābūt pazemīgam un drosmīgam, lai veiktu izšķirošanu.

Vēršoties pie saviem līdzstrādniekiem Romas kūrijā, pāvests atgādināja, ka izšķirtspēja ir svarīga visiem. “Tā ir garīgās dzīves māksla, kas liedz uzskatīt, ka zinām visu, tā pasargā no pārliecības, ka pietiek piemērot likumus; no kārdinājuma atkārtot shēmas, aizmirstot, ka Dieva noslēpums ir pārāks pār mums, un, ka cilvēku dzīve un apkārtējā realitāte vienmēr ir un paliek augstākas par idejām un teorijām,” teica pāvests. Viņš aicināja praktizēt garīgo izšķirošanu, iepazīt Dieva gribu, izpētīt iekšējo mūsu sirds sakustēšanos, lai izvērtētu lēmumus, ko pieņemt un izvēles, ko veikt. Francisks pamudināja savus līdzstrādniekus būt paklausīgiem Svētajam Garam, lai varētu izvēlēties orientierus un pieņemt lēmumus nevis pamatojoties uz pasaulīgajiem kritērijiem, vai gluži vienkārši, piemērojot regulas, bet gan, saskaņā ar Evaņģēliju.

Trešais darbības vārds, kuram pāvests savā uzrunā Romas kūrijas locekļiem pievērsa uzmanību, ir “iet”. Šajā sakarā viņš pieminēja Trīs Ķēniņus. “Viņi atgādina, cik svarīgi ir iet,” teica Francisks. Viņš atzīmēja, ka Evaņģēlija prieks, ja to patiešām pieņemam, mūsos atraisa kustību, izsaucot īstu un patiesu izceļošanu no sevis pašiem un noliekot mūs ceļā pretim Kunga satikšanai un pretim dzīves pilnībai.

“Arī kalpojot šeit, kūrijā, ir svarīgi atrasties gājumā, nemitēties meklēt patiesību, uzvarot kārdinājumu palikt inertiem un ieslēgties mūsu aploku “labirintos” un mūsu bailēs,” teica Francisks. Viņš brīdināja, ka “bailes, stingrība, shēmu atkārtošana padara nekustīgus” un “novājina kalpojumu, ko esam aicināti sniegt Baznīcai un visai pasaulei”. “Un uzmanīsimies no iecentrēšanās ideoloģijā, kas, slēpjoties aiz labiem nodomiem, mūs atšķir no realitātes un neļauj iet,” aicināja pāvests.

Svētais tēvs mudināja “doties ceļā”, kā to darīja Trīs Ķēniņi, sekojot Gaismai, kas mūs vienmēr grib vest tālāk, un kas dažreiz liek meklēt vēl neizpētītas takas un iet jaunus ceļus. Pāvests arī atgādināja, ka no “labirintiem”, ko esam izveidojuši, var iziet tikai “no augšas”, proti, no Dieva, kurš “vada un apgaismo savu bērnu soļus”.

“Ir vajadzīga drosme, lai ietu, lai ietu tālāk. Tas ir mīlestības jautājums. Ir vajadzīga drosme mīlēt... Iet var tikai tas, kurš mīl” norādīja Francisks. Viņš pateicās Romas kūrijas darbiniekiem par viņu kalpojumu un aicināja neaizmirst klausīties, izšķirot un iet, kā to darīja Marija, svētais Jānis Kristītājs un Trīs Ķēniņi. Pirms novēlēt priecīgus Ziemassvētkus, pāvests ieteica nezaudēt humora izjūtu, atgādinot, ka humors ir veselīgs.