Ieiesim Jaunajā gadā ar pateicību un cerību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
2023. gada pēdējā Svētā tēva vadītajā liturģiskajā ceremonijā piedalījās 6500 ticīgo. Homīlijā viņš norādīja, ka ticība mums ļauj dzīvot no pasaulīgās mentalitātes atšķirīgā veidā. Protams, visi cilvēki, noslēdzot veco un iesākot jauno gadu, pateicas un cer. Šīs divas lietas ir raksturīgas gan ticīgajiem, gan arī neticīgajiem. Tomēr pasaulīgajai pateicībai un pasaulīgajai cerībai pietrūkst kāda būtiska dimensija – sacīja Romas bīskaps. Runa ir par “attiecībām ar Otru un ar citiem, ar Dievu un ar brāļiem”.
Šajā liturģijā valda slavēšanas, apbrīna, pateicības gaisotne – viņš turpināja. Un tā iemesls nav šī majestātiskā bazilika, gaismas un dziesmas. Tas viss drīzāk ir sekas. Tā iemesls ir Noslēpums, ko pirmā psalma antifona izsaka šādiem vārdiem: “Ak, brīnišķā apmaiņa! Radītājs, piedzimstot no Jaunavas, pieņēma dvēseli un miesu; (…) Viņš dāvāja mums savu dievišķību”.
Pāvests aicināja ticīgos padomāt par to, kāda pateicība valdīja Marijas sirdī, kad viņa uzlūkoja tikko piedzimušo Jēzu. Tā ir pieredze, ko tikai mamma var piedzīvot. Marija ar Jāzepu ir vienīgie, kuri zina, no kurienes ir šis Bērns. Tomēr Viņš ir tur, elpo, raud, Viņam vajag ēst, jābūt apsegtam, samīļotam. Noslēpums atstāj vietu pateicībai, kas uzplaukst dāvanas kontemplācijā, nesavtībā, taču to apslāpē bailes iegūt un izlikties.
Baznīca mācās pateicību no Jaunavas Marijas. Tā mācās no viņas arī cerību. Marija ir mīlestības un žēlastības piepildīta, un tāpēc viņa ir arī paļāvības un cerības pilna. Marijas un Baznīcas cerība nav optimisms. Tas ir kaut kas vairāk. Tā ir ticība Dievam, kurš ir uzticīgs saviem apsolījumiem – skaidroja Francisks. Kristietis tāpat kā Marija ir “cerības svētceļnieks”. Pāvests norādīja, ka tieši šāds būs 2025. Jubilejas gada temats: “Cerības svētceļnieki”.
Viņš aicināja klātesošos uzdot sev jautājumu, vai Roma gatavojas kļūt Svētajā Gadā par “cerības pilsētu”, un paskaidroja, ka papildus organizatoriskajam aspektam Jubileja ir drīzāk ir saistīta Baznīcas un sabiedrības sniegto liecību. Runa ir par dzīves veidu, par savstarpējas sadzīvošanas ētisko un garīgo kvalitāti. Vai mēs – katrs savā jomā – strādājam pie tā, lai šī pilsēta būtu cerības zīme tiem, kuri tajā dzīvo, un tiem, kuri to apmeklē? – jautāja Romas bīskaps, norādot, ka ir īpaši svarīgi padarīt pilsētu pieejamu vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Dārgie brāļi un māsas, svētceļojums – īpaši, ja tas ir apjomīgs – prasa labu sagatavošanos – teica pāvests. Tāpēc nākošais gads pirms Jubilejas būs veltīts lūgšanai. Viss gads būs veltīts lūgšanai. Un kurš gan mums varētu būt labāks skolotājs par Vissvētāko Māti? Dosimies viņas skolā. Mācīsimies no viņas katru dienu, katru brīdi, katru nodarbi izdzīvot ar Jēzum pievērstu iekšēju skatienu. Priekus un sāpes, piepildījumus un problēmas. Visu Kunga Jēzus klātbūtnē un ar Viņa žēlastības palīdzību. Visu ar pateicību un cerību.
Pēc liturģiskās ceremonijas pāvests devās uz Svētā Pētera laukumu, lai pagodinātu Betlēmes silītē guldīto Bērnu Jēzu. Tai laikā Šveices Gvardes orķestris spēlēja Ziemassvētku himnas.