Šajā naktī Mīlestība maina vēsturi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kāpēc tu paliec ieslodzīts savu skumju cietumā? Atver savu sirdi Dieva Bērna maigumam. Un dari to bez maskām. Viņā tu atklāsi, ka patiesībā esi Dieva mīlētais bērns, Dieva mīlētā meita – sacīja Romas bīskaps, Ziemassvētku naktī uzrunājot visas pasaules ticīgos un visus labas gribas cilvēkus.

Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts:

“Visas pasaules sarakstīšana” (Lk 2, 1). Šāds ir konteksts, kurā dzimst Jēzus un kuram pievēršas Evaņģēlijs. Lai gan to varēja atzīmēt tikai garām ejot, bet nē – Evaņģēlijs par to runā rūpīgi. Tādā veidā parādās liels kontrasts: kamēr imperators skaita pasaules iedzīvotājus, tikmēr Dievs ierodas gandrīz slepus; kamēr valdnieki mēģina izcelties starp vēstures varenajiem, vēstures Ķēniņš izvēlas mazuma ceļu. Viņu nepamana neviens pasaules varenais, izņemot dažus ganus, kuri ir nostumti sabiedriskās dzīves malā.

Taču tautas skaitīšana atklāj kaut ko vairāk. Atmiņas par to Bībelē nav nekādas skaistās. Karalis Dāvids, kurš pakļāvās lielo skaitļu un neveselīgas pašpietiekamības kārdinājumam, smagi sagrēkoja tieši veicot tautas skaitīšanu. Viņš gribēja zināt, kāds ir tās spēks, un pēc aptuveni deviņiem mēnešiem viņam jau bija liels zobena turētāju skaits (sal. 2 Sam 24, 1-9). Kungs sadusmojās un tautu piemeklēja nelaime. Turpretī šajā naktī “Dāvida Dēls”, Jēzus, pēc deviņiem mēnešiem Marijas klēpī piedzimst Betlēmē, Dāvida pilsētā, un nenosoda skaitīšanu, bet pazemīgi to pieņem. Viens no daudzajiem. Mums atklājas nevis kāds dusmīgs dievs, kurš soda, bet žēlsirdīgais Dievs, kurš iemiesojas, kurš ienāk pasaulē vājš, iepriekš atskanot vēstij: “Miers virs zemes labas gribas cilvēkiem” (Lk 2, 14). Un mūsu sirds šovakar ir Betlēmē, kur miera Karali joprojām noraida kara zaudējošā loģika ar ieroču rūkoņu, kas arī šodien neļauj Viņam atrast pasaulē mājvietu (sal. Lk 2, 7).

Īsāk sakot, visas tautas skaitīšana atklāj, no vienas puses, pārāk cilvēcisko pavedienu, kas vijas cauri vēsturei: tātad pasaules, kas dzenas pēc varas un spēka, slavas un goda, kur viss tiek mērīts pēc panākumiem un rezultātiem, ar cipariem un skaitļiem, pavedienu. Tā ir apsēstība ar dzīšanos pēc panākumiem. Taču tajā pašā laikā tautas skaitīšanā izceļas Jēzus ceļš. Viņš nāk mums pretī caur iemiesošanos. Viņš nav sasniegumu dievs, bet – iemiesošanās Dievs. Viņš apgāž netaisnības nevis no augšas ar spēku, bet no lejas ar mīlestību; Viņš neielaužas ar neierobežotu varu, bet gan nolaižas mūsu ierobežotībā; Viņš neizvairās no mūsu vājībām, bet tās pieņem.

Brāļi un māsas, šonakt mēs varam sev pajautāt: kādam Dievam mēs ticam? Iemiesošanās Dievam vai sasniegumu dievam? Jā, jo pastāv risks pavadīt Ziemassvētkus ar pagānisku priekšstatu par Dievu, it kā Viņš būtu varens saimnieks, kas atrodas debesīs; tāds dievs, kas ir saistīts ar varu, pasaulīgiem panākumiem un patēriņa ideoloģiju. Vienmēr atgriežas maldīgs priekšstats par svešu un aizkaitināmu dievu, kas pret labajiem izturas labi, bet uz ļaunajiem dusmojas; par dievu, kad veidots pēc mūsu tēla, derīgs tikai tik daudz, lai atrisinātu mūsu problēmas un atbrīvotu mūs no ļaunumiem. Taču Viņš nelieto brīnumnūjiņu, Viņš nav “visa un uzreiz” komerciālais dievs; Viņš mūs neglābj, nospiežot pogu, bet kļūst tuvs, lai izmainītu realitāti no iekšienes. Un tomēr, cik ļoti mūsos ir iesakņojusies pasaulīgā ideja par tālu esošu un kontrolējošu dievu, par stingru un varenu, kurš palīdz savējiem gūt pārsvaru pār citiem! Cik bieži mūsos ir iespiedies šāds tēls! Bet tā nav: Viņš ir dzimis visiem, visas zemes skaitīšanas laikā.

Tāpēc paskatīsimies uz “dzīvo un patieso Dievu” (1 Tes 1, 9): uz Viņu, kas ir ārpus visiem cilvēciskajiem aprēķiniem un tomēr ļauj, lai mēs Viņu iekļaujam savos aprēķinos; uz Viņu, kas ienākot vēsturē, izraisa tajā apvērsumu; uz Viņu, kas izdzēš grēku, uzņemoties to uz sevis, kas neatņem sāpes, bet tās pārveido, kas neatbrīvo mūs no dzīves problēmām, bet piešķir mūsu dzīvei cerību, kas ir lielāka par problēmām. Viņš tik ļoti vēlas aptvert mūsu dzīvi, ka, būdams bezgalīgs, mūsu dēļ kļūst ierobežots; būdams liels, kļūst mazs; būdams taisnīgs, iemājo mūsu netaisnībā. Brāļi un māsas, lūk, Ziemassvētku brīnums: nevis smeldzīgu jūtu un pasaulīgu mierinājumu sajaukums, bet gan nedzirdēts Dieva maigums, kurš glābj pasauli, tajā iemiesojoties. Skatīsimies uz Bērnu, skatīsimies uz Viņa silīti, ko eņģeli sauc par “zīmi” (Lk 2, 12): patiesībā tā ir zīme, kas atklāj, kāds ir Dievs. Viņš ir līdzjūtība un žēlsirdība, visvarens vienmēr un tikai mīlestībā. Viņš kļūst tuvs, maigs un līdzjūtīgs. Tāds ir Dievs: tuvība, līdzjūtība, maigums.

Māsas, brāļi, brīnīsimies, jo “Viņš kļuva miesa” (sal. Jņ 1, 14). Miesa: tas ir vārds, kas atgādina mūsu trauslumu un ko Evaņģēlijs izmanto, lai mums pateiktu, ka Dievs ir caurcaurēm pieņēmis mūsu cilvēcisko veidu. Kāpēc Viņš aizgāja tik tālu? – mēs jautājam. Tāpēc ka Viņam interesē viss, kas attiecas uz mums, tāpēc ka Viņš mūs tik ļoti mīl, ka uzskata esam vērtīgākus par jebko citu. Brāli, māsa, Dievam, kurš tautas skaitīšanas laikā izmainīja vēsturi, tu neesi skaitlis, bet esi personība; tavs vārds ir ierakstīts Viņa sirdī. Taču tu varbūt, skatoties uz savu sirdi, saviem niecīgajiem sasniegumiem, uz pasauli, kas tiesā un nevar piedot, izdzīvo šos Ziemassvētkus slikti, domājot, ka tev neiet, ka tu jūties nepiemērots un neapmierināts sava vājuma, kritienu, problēmu un savu grēku dēļ. Tomēr, lūdzu, šodien atstāj iniciatīvu Jēzum, kurš tev saka: “Es tevis dēļ kļuvu miesa, es tevis dēļ kļuvu tāds, kā tu”. Kāpēc tu paliec ieslodzīts savu skumju cietumā? Tāpat kā gani, kas atstāja savus ganāmpulkus, tāpat arī tu izej no savu melanholiju aploka un atver savu sirdi Dieva Bērna maigumam. Un dari to bez maskām, bez bruņām, atdod Viņam savas rūpes un Viņš par tevi parūpēsies (sal. Ps 55, 23): Viņš, kurš kļuva miesa, gaida no tevis nevis tavus veiksmīgos sniegumus, bet tavu atvērto un paļāvības pilno sirdi. Un tu Viņā atklāsi, kas tu patiesībā esi: Dieva mīlētais bērns, Dieva mīlētā meita. Tagad tu vari ticēt, jo šonakt piedzima Kungs, lai apgaismotu tavu dzīvi, un Viņa acis mirdz no mīlestības pret tevi. Mums ir grūti ticēt, ka Dieva acis mirdz no mīlestības uz mums.

Jā, Kristus neskatās uz skaitļiem, bet uz cilvēkiem kā personām. Taču kurš skatās uz Viņu šajā aizņemtajā un vienaldzīgajā pasaulē, kur ir tik daudz lietu un valda neprātīga steiga? Kurš uz Viņu skatās? Kamēr Betlēmē daudzi cilvēki, aizņemti ar pierakstīšanos, nāca un gāja, piepildīja naktsmītnes un par visu ko runāja, tikmēr daži bija līdzās Jēzum: tā bija Marija un Jāzeps, tie bija gani, Austrumu gudrie. Mācīsimies no viņiem. Viņu skatiens ir cieši pievērsts Jēzum, viņu sirds ir vērsta uz Viņu. Viņi nerunā, bet pielūdz. Brāļi un māsas, šī nakts ir adorācijas laiks.

Adorācija ir iemiesošanās pieņemšanas ceļš, jo Jēzus, Tēva Vārds, iemiesojas mūsu dzīvēs klusumā. Darīsim arī mēs tāpat kā Betlēmē, kas nozīmē “maizes māja”: mēs stāvam Viņa, kurš ir dzīvības Maize, priekšā. Atklāsim adorācijas jēgu, jo pielūgt nenozīmē zaudēt laiku, bet tas nozīmē ļaut Dievam apdzīvot mūsu laiku. Tas nozīmē ļaut sevī uzziedēt iemiesošanās sēklai, būt Kunga darba līdzstrādniekiem, kas kā ieraugs maina pasauli. Adorēt nozīmē aizbildināt, labot, ļaut Dievam iztaisnot vēsturi. Izcils episko darbu stāstnieks rakstīja savam dēlam: “Es tev piedāvāju vienīgo svarīgo lietu, ko mīlēt uz zemes: Vissvētāko Sakramentu. Tur tu atradīsi valdzinājumu, slavu, godu, uzticību un patieso ceļu ikvienai savai mīlestībai šajā pasaulē.

Brāļi un māsas, šonakt mīlestība maina vēsturi. Kungs, dari, lai mēs ticētu Tavas mīlestības spēkam, kas tik ļoti atšķiras no pasaulīgās varas. Kungs, dari, lai mēs kā Marija, Jāzeps, gani un Austrumu gudrie pulcējamies ap Tevi, lai Tevi pielūgtu. Tevis veidoti pēc Tavas līdzības, mēs varēsim būt Tava vaiga skaistuma liecinieki pasaulei.