Francisks publicistiem: "Veicināt cieņpilnu saziņu!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Laikā, kad daudzus konfliktus pastiprina tā dēvētās “nepatiesās ziņas”, vai “ienaidu vairojošas deklarācijas”, Vācijas Katoļu publicistu biedrību pāvests aicina izvēlēties mērķus, kas attiecas uz visiem sociālās saziņas darbiniekiem, pirmkārt, uz katoļticīgajiem. Vadoties pēc šīs atziņas, Francisks aplūko komunikācijas lomu kara apstākļos:
Cik daudz šodien ir konfliktu, kuri, tā vietā, lai tiktu izskausti ar dialoga palīdzību, tiek vairoti ar nepatiesām ziņām, vai naidu raisošām deklarācijām, kas tiek izplatītas ar mediju starpniecību. Tāpēc ir vēl svarīgāk, lai jūs, būdami stipri, pateicoties savām kristīgajām saknēm un ikdienā praktizētai ticībai, un caur Evaņģēliju “demilitarizēti” sirdī, atbalstītu “atbruņošanos” valodā.
Pāvests piedāvā praktiskus norādījumus šajā misijā: “Izvēlieties miera un sapratnes toņus, celiet tiltus, esiet gatavi uzklausīt un veicināt cieņpilnu saziņu attiecībā pret otru un viņa uzskatiem.” Francisks norāda, ka tas ir nepieciešams visai sabiedrībai. Arī Baznīcai ir vajadzīga laipna un tajā pašā laikā pravietiska sociālā saziņa.
Pētera pēctecis pieskaras arī sinodālajam ceļam, kas Vācijā tika uzsākts 2018. gadā, un sakarā ar kuru viņš ir paudis raizes un vairākkārt par to izteicies. Pēdējoreiz – aizvadītā gada novembrī vēstulē četrām teoloģēm, kurā brīdināja par attālināšanās risku no kopējā universālās Baznīcas ceļa. Pāvests atgādina arī par 2019. gada 29. jūnijā publicēto “Vēstuli Dieva tautai Vācijā”, kurā aicināja Vācijas Katoliskās Baznīcas vadītājus staigāt taisnos Evaņģēlija ceļus, nenovirzoties funkcionālismā, vai ideoloģiskos reducējumos.
Uzrunā Vācijas Katoļu publicistu biedrībai, Francisks novēl, lai šī vēstule būtu “labāk iepazīta, pārdomāta un praktizēta, jo tajā ir izteikti divi aspekti, kas palīdz nenomaldīties no ceļa”. Vispirms tās ir “rūpes par “garīgo dimensiju”, jeb konkrētu un nemitīgu piemērošanos Evaņģēlijam, nevis pasaulīgajiem paraugiem, atklājot personīgo un kopienas atgriešanos caur sakramentiem un lūgšanu, paklausība Svētajam Garam, nevis laika garam”. “Otrkārt, tā ir “universālā, katoliskā dimensija”, lai neuzskatītu ticības dzīvi kā kaut ko relatīvu, kas attiecas tikai uz savu kultūras un nacionālo vidi.” Pāvests norāda, ka no šī skatu punkta, par labu nāk dalība universālajā sinodālajā procesā. Katoļu saziņas darbiniekus Francisks šādās situācijās aicina sniegt korektu informāciju, kas palīdzētu viest skaidrību un novērstu neskaidrību rašanos, veicinātu savstarpēju sapratni un izvairītos no kontrapozīcijām.
“Katrā ziņā,” pasvītro pāvests, “ir svarīgi, lai neieslīgtu introvertā attieksmē, bet “izietu no sevis”, nesot kristīgo vēsti katrā dzīves jomā, izmantojot mūsdienās pieejamos līdzekļus un iespējas”. Francisks brīdina, ka Baznīca, kas galvenokārt nodarbojas pati ar sevi, saslimst ar pašpietiekamību. Gluži pretēji, “Baznīca ir misija” un katoļu saziņas darbinieki “nevar neiesaistīties un palikt, tā teikt, “neitrāli” attiecībā pret vēsti, ko tie nodod tālāk.
Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps aicina vērst uzmanību uz vājākajām sociālajām grupām. “Jūs nākat no pārtikušas un attīstītas zemes,” viņš raksta, “taču, arī tur, ir ne mazums smagu situāciju, kas dažreiz paliek apslēptas.” Svētais tēvs piemin nabadzīgos bērnus, ģimenes, kuras nespēj samaksāt rēķinus, kā arī daudzos migrantus un bēgļus, ko Vācija ir dāsni pieņēmusi. “Šajās cilvēciskajās perifērijās mīlestības Dievs gaida mūsu žēlsirdības labo vēsti: Viņš gaida kristiešus, kas iziet un iet pretim cilvēkiem, kas atrodas malā. Tāpēc ir nepieciešami saziņas darbinieki, kas izceļ to cilvēku stāstus un sejas, kurus ievēro tikai nedaudzi, vai arī uzmanību nepievērš neviens,” raksta pāvests. Viņš mudina sociālās komunikācijas darbiniekus vienmēr domāt par cilvēku sejām, jo īpaši par nabadzīgo un vienkāršo sejām un vadīties pēc viņiem, pēc viņu realitātes, viņu drāmām un cerībām – arī tad, ja tas nozīmētu iet pret straumi un “noberzt apavu zoles”.
