Pāvests: atklāsim no jauna Dieva pielūgsmes jēgu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šajā svētku dienā Svētie Raksti stāsta par trīs Austrumu gudrajiem, kuri ierodas Betlēmē pie Bērna Jēzus. Viņi dodas ceļā pie jaundzimušā Ķēniņa. Francisks norādīja, ka viņi simbolizē tautas, kas meklē Dievu. Betlēmes Bērnā visām tautām atklājās Kunga godība un “katrs cilvēks redzēs Dieva pestīšanu” (Lk 3, 6).
Runājot par Austrumu gudrajiem, pāvests savā homīlijā norādīja, ka viņu skatiens ir vērsts uz augšu, ka ar kājām viņi soļo pa zemi un ka viņu sirds ir dziļi noliekusies pielūgsmē.
Austrumu gudro skatiens ir pievērsts debesīm. Viņi ir nostaļģijas pēc bezgalīgā pārņemti. Viņi neskatās uz savām kājām, nav ierāvušies sevī, nepadodas rezignācijai un nedzīvo žēlabās. Viņi ceļ savu galvu augšā, lai ieraudzītu gaismu, kas apgaismos viņu dzīvi un piepildīs to ar jēgu. Viņi gaida pestīšanu no augšienes. Tādā veidā Austrumu gudrie ierauga spožu zvaigzni un dodas ceļā – sacīja Francisks.
Pāvests paskaidroja, ka tā ir atslēga, ar ko tiek atslēgta mūsu eksistences patiesā jēga. Ja mēs dzīvojam noslēgti šaurajā pasaulīgo lietu perimetrā, ja staigājam ar noliektu galvu kā savu neveiksmju un žēlabu gūstekņi, ja alkstam pēc pasaulīgajiem labumiem un mierinājumiem, kas šodien ir, bet rīt vairs nebūs, tā vietā, lai meklētu gaismu un mīlestību, tad mūsu dzīvība izdzisīs. Austrumu gudrie, kas pie tam ir svešinieki un vēl nav satikuši Jēzu, māca mums skatīties augšup, vērst savu skatienu uz debesīm, pacelt acis uz kalniem, no kurienes mums nāks palīdzība, jo mūsu palīdzība nāk no Kunga.
Mums ir jāvērš savs skatiens uz augšu, lai iemācītos saskatīt to, kas ir augšā, jo mums ir vajadzīga Kunga draudzība, Viņā mīlestības atbalsts un Viņa Vārda gaisma – norādīja Svētais tēvs. Tas ir svarīgi mūsu ticības ceļā, lai mūsu ticība neaprobežotos ar virkni reliģisko darbību vai ārējiem rituāliem, bet kļūtu par uguni, kas deg mūsos un liek mums dedzīgi meklēt Kunga vaigu un būt Viņa Evaņģēlija lieciniekiem. Tas ir svarīgi mums kā Baznīcai. Tā vietā, lai mēs turētos pie savām idejām un šķeltos, mums centrālā vieta ir jāierāda Dievam. Pāvests aicināja kā izejas punktu izvēlēties Dievu, smelties no Viņa drosmi, lai nenolaistu rokas grūtību priekšā, spēku pārvarēt visus šķēršļus un prieku dzīvot vienotībā un vienprātībā.
Austrumu gudrie ne tikai raugās uz augšu, uz zvaigzni, bet arī ar kājām soļo pa zemes virsu. Viņi, kuri meklē Dievu, tiek sūtīti atrast Viņu silītē gulošā Bērnā, jo Dievs, kurš ir bezgalīgi liels, atklājās šajā mazajā Bērnā. Lai to izprastu, ir vajadzīga gudrība un Svētā Gara palīdzība.
Mums ir dota ticības dāvana, nevis lai mēs paliktu stāvam, raugoties uz debesīm, bet lai dotos šīs pasaules ceļos kā Evaņģēlija liecinieki – uzsvēra pāvests. Kungs Jēzus ir gaisma, kas apgaismo mūsu dzīvi. Šī gaisma mums ir dota ne tikai tādēļ, lai mēs saņemtu mierinājumu savās naktīs, bet lai atklātu gaismas atspulgus biezajā tumsā, kas apņem tik daudzas sociālās situācijas. Mēs neatradīsim Dievu, kas ierodas mūsu vidū, palikdami ieslīguši kādā skaistā reliģiskā teorijā. Mēs Viņu atradīsim tikai tad, kad dosimies ceļā un meklēsim Viņa klātbūtnes zīmes ikdienas realitātē un īpaši savos brāļos un māsās. Francisks piebilda, ka ir skaisti kontemplēt Dievu, taču šī kontemplācija tikai tad nesīs augļus, ja mēs uzdrošināsimies kalpot un atklāsim Viņu citiem.
Austrumu gudrie meklē Dievu, lielo Dievu, bet atrod Bērnu. Ir svarīgi sastapt Dievu ar miesu un asinīm, saskatīt viņu to cilvēku, kuri ik dienas dzīvo mums līdzās, sejās, sevišķi visnabadzīgāko ļaužu sejās. Austrumu gudrie mums atklāj, ka satikšanās ar Dievu vienmēr paver mūs lielākai cerībai, kas liek mums izmainīt savu dzīves veidu un palīdz mainīt pasauli.
Turpinājumā Francisks citēja pāvesta Benedikta XVI vārdus, ko tas sacīja 2008. gada 6. janvārī: “Ja trūkst patiesas cerības, cilvēks meklē laimi apreibinājumā, pārmērībās, galējībās un sagrauj sevi un pasauli. [...] Tāpēc mums ir vajadzīgi cilvēki, kas dzīvo ar lielu cerību un kuriem tādējādi piemīt liela drosme. Tāda drosme, kāda piemita Austrumu gudrajiem, kuri devās garā ceļojumā, sekojot zvaigznei, un kuri spēja nomesties ceļos Bērna priekšā un dāvāt Viņam savas dārgās dāvanas”.
Austrumu gudrie uzlūko debesu zvaigzni, bet nemeklē “patvērumu” no zemes atrautā dievbijībā – turpināja Francisks. Viņi dodas ceļā, taču neklīst kā tūristi bez mērķa. Viņi ierodas Betlēmē un, ieraudzījuši Bērnu, krīt uz vaiga un Viņu pielūdz. Viņi atver savus krājumus un pasniedz Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.
Pāvests atgādināja, ka arī mēs esam aicināti atvērt savu sirdi Dieva pielūgsmei. Mēs esam pazaudējuši ieradumu adorēt. Tāpēc atgūsim no jauna pielūgsmes garšu. Atzīsim Jēzu kā savu Dievu un Kungu un pielūgsim Viņu – mudināja Svētais tēvs. Bez tam lūgsim žēlastību nekad nezaudēt drosmi – uzdrīkstēsimies meklēt Dievu, būsim cerības cilvēki.
Vatikāna preses birojs ziņo, ka pāvests Francisks īsi pirms Euharistijas svinībām Svētā Pētera bazilikā sasveicinājās ar benediktīniešu māsās, kuras ieradās no Argentīnas un sāka dzīvot Mater Ecclesiae klosterī, Vatikāna dārzos, kur pēc atkāpšanās no pāvesta amata līdz savai nāvei dzīvoja Benedikts XVI.
