Lūgšana ir ticības elpa nemierīgajā pasaulē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lūgšana ir ticības elpa, visīstākā tās izpausme – grāmatas ievadā raksta pāvests. Tā ir kā kluss sauciens, kas iziet no to sirds, kuri tic un uztic sevi Dievam. Nav viegli atrast vārdus, lai izteiktu šo noslēpumu. Cik daudz lūgšanas definīciju mēs varam iegūt no svētajiem un garīguma skolotājiem, kā arī no teologu pārdomām! Tomēr to var aprakstīt savā vienkāršībā tikai un vienīgi tie, kuri to izdzīvo. No otras puses, Kungs mūs ir brīdinājis, ka tad, kad lūdzamies, mēs nedrīkstam izšķiest vārdus, maldinot sevi, ka par to tiksim uzklausīti. Viņš mūs mācīja drīzāk dot priekšroku klusumam un uzticēt sevi Tēvam, kurš zina, kas mums ir vajadzīgs pirms vēl mēs Viņu lūdzam.
Francisks norāda, ka vislabākais veids, kā varam sagatavoties 2025. Jubilejas gadam, ir lūgšana. Tāpēc pirms pāris dienām viņš pasludināja Lūgšanas gadu. 2023. gads bija veltīts Vatikāna II koncila mācības iepazīšanai, lai Baznīca varētu atjaunot savu vaigu un mūsdienu cilvēkiem atbilstošā valodā atklāt ticības skaistumu. Savukārt 2024. gads ir veltīts lūgšanai.
Pāvests atzīst, ka mūsdienās izjūtam aizvien lielāku vajadzību pēc īsta garīguma, lai atbildētu uz nemiera pilnajiem jautājumiem, ar ko sastopamies savā ikdienā. Viņš piemin ekoloģisko, ekonomisko un sociālo krīzi, ko pastiprināja pandēmija, karus, īpaši karu Ukrainā, kas sēj nāvi, iznīcību un nabadzību, vienaldzības un atstumšanas kultūru, kas apslāpē ilgas pēc miera un solidaritātes, un izstumj Dievu no cilvēka personīgās un sabiedrības dzīves. Šie fenomeni rada smagu gaisotni, kas daudziem neļauj priecīgi un mierīgi dzīvot. Tāpēc ir nepieciešams, lai mūsu lūgšana ar vēl lielāku intensitāti paceļas pie Tēva, lai Viņš uzklausītu to balsis, kuri griežas pie Viņa ar paļāvību, ka tiks uzklausīti.
Grāmatas ievadā Romas bīskaps uzsver, ka šis lūgšanai veltītais gads ir veltīts tam, lai mēs – gan personīgi, gan kā ticīgo kopienas – no jauna atklātu prieku, ko sniedz lūgšana. Tas ir nozīmīgs laiks savas ticības nostiprināšanai un paļāvības uz Jaunavas Marijas un svēto aizbildniecību pavairošanai. Tā būs sava veida “lūgšanas skola”, kurā ejot, esam aicināti ik dienas atkārtot mācekļu izteikto lūgumu Jēzum: “Kungs, māci mūs lūgties”.
Pāvests arī atgādina, ka šī gada laikā mums vajadzētu kļūt pazemīgākiem un atvēlēt vietu lūgšanai, kas paiet no Svētā Gara. Viņš prot ielikt mūsu sirdīs un nolikt uz mūsu lūpām īstos vārdus, lai tos sadzirdētu Tēvs. Lūgšana Svētajā Garā mūs vieno ar Jēzu un ļauj mums pieņemt Tēva gribu. Gars ir iekšējais Skolotājs, kas rāda mums ceļu. Pateicoties Viņam, pat viena ticīgā lūgšana var kļūt par visas Baznīcas lūgšanu, un otrādi. Pateicoties Viņam, kristieši var justies vienoti kā viena Dieva saime.
“Es esmu pārliecināts”, raksta Francisks, “ka bīskapi, priesteri, diakoni un katehēti atradīs vispiemērotākos veidus, kā panākt, lai lūgšana kļūtu par pamatu cerības vēsts sludināšanai”. Tieši tam šajā nemierīgajā laikā ir iecerēta 2025. gada Jubileja. Pāvests piemin arī konsekrēto personu ieguldījumu šajā laukā un aicina vairāk rīkot dažādas iniciatīvas visas pasaules svētnīcās, lai katrs svētceļnieks tur atrastu miera oāzi un varētu aizbraukt no turienes ar mierinājuma pilnu sirdi.
