Pāvests slimniekiem: nekad nedomājiet, ka esat citiem slogs

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Komentējot vārdus no Radīšanas grāmatas “Nav labi cilvēkam būt vienam”, pāvests norāda, ka jau kopš sākuma Dievs, kurš ir mīlestība, radīja cilvēku kopībai un attiecībām. Mēs esam radīti pēc Trīsvienības attēla un aicināti sevi pilnīgi īstenot attiecībās, draudzībā, savstarpējā mīlestībā. Mēs esam radīti, lai būtu kopā, nevis vieni paši. Un tieši tāpēc, ka šis kopības projekts ir tik dziļi ierakstīts cilvēka sirdī, pamestības un vientulības pieredze mūs biedē, ir sāpīga un pat necilvēcīga. Trausluma, nenoteiktības un nedrošības laikos, ko bieži izraisa kāda nopietna slimība, tā kļūst vēl smagāka.

Francisks piemin visus slimniekus, kuri Covid-19 pandēmijas laikā piedzīvoja vientulību slimnīcās, mira vientulībā, kā arī slimnīcu personālu – medmāsas un ārstus, kuri bija pārslogoti un strādāja izolētībā. Svētais tēvs piemin arī tos, kuri šobrīd cieš karos un ir bez atbalsta un palīdzības. Viņš uzsver, ka karš ir “visbriesmīgākā no sociālajām slimībām, un visaugstāko cenu par to maksā vistrauslākie cilvēki”.

Pāvests atzīst, ka pat valstīs, kurās valda miers un ir vairāk resursu, vecumdienas un slimība nereti tiek izdzīvota vientulībā un pat pamestībā. Šī skumjā realitāte ir galvenokārt individuālisma kultūras sekas, kas par katru cenu cildina veiktspēju un kultivē mītu par efektivitāti un kļūst vienaldzīga un pat nežēlīga, kad cilvēkiem vairs nav spēka turēties līdzi. Tā kļūst par atmešanas kultūru, kurā cilvēki vairs netiek uzskatīti par primāro vērtību, kas jāciena un jāaizsargā. Īpaši, ja runa ir par vājākām personām – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, vēl nedzimušiem bērniem un veciem ļaudīm.

Diemžēl šī loģika caurvij arī atsevišķas politiskās izvēles, kurās cilvēka cieņa un viņa vajadzības netiek izvirzītas centrā un ne vienmēr tiek atbalstītas stratēģijas un resursi, kas nepieciešami, lai ikvienam cilvēkam garantētu pamattiesības uz veselību un aprūpes pieejamību. Tajā pašā laikā, samazinot aprūpi tikai līdz veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus saprātīgi nepapildina “terapeitiskā alianse” starp ārstu, pacientu un ģimenes locekli, tiek veicināta arī vāju cilvēku pamešana un viņu vientulība.

Tāpēc vēstījuma turpinājumā pāvests aicina ieklausīties Bībeles vārdos “Nav labi cilvēkam būt vienam”. Dievs tos izsaka pašā radīšanas sākumā un tādējādi atklāj mums sava plāna attiecībā uz cilvēci dziļo jēgu, bet tajā pašā laikā – arī grēka nāvīgo brūci, kas iezogas mūsos, izraisot aizdomas, šķelšanās un līdz ar to izolāciju. Grēks skar visas cilvēka attiecības: ar Dievu, ar sevi, ar citiem, ar radību. Šāda izolācija liek mums zaudēt jēgu, laupa mīlestības prieku un liek mums piedzīvot nomācošu vientulības sajūtu visos dzīves izšķirošajos posmos.

Francisks uzsver, ka pirmā aprūpe, kas mums nepieciešama slimības laikā, ir līdzjūtības un maiguma pilnā tuvība. Tādēļ rūpēties par slimu cilvēku vispirms nozīmē rūpēties par viņa attiecībām, visām viņa attiecībām: ar Dievu, ar citiem – ģimeni, draugiem, veselības aprūpes darbiniekiem -, ar radību, ar sevi pašu. Vai tas ir iespējams? – viņš jautā. Jā, tas ir iespējams, un mēs visi esam aicināti apņemties to īstenot. Skatīsimies uz Labā Samarieša attēlu (sal. Lk 10, 25-37), uz viņa spēju palēnināt tempu un kļūt par tuvāko, pievērsīsim uzmanību maigumam, ar kādu viņš remdē sava cietošā brāļa brūces – mudina Svētais tēvs.

Mēs esam ieradušies šajā pasaulē tāpēc, ka kāds mūs pieņēma. Mēs esam radīti mīlestībai un aicināti uz vienotību un brālību. Tā ir mūsu dzīves centrālā patiesība, un mēs esam aicināti to atcerēties – atgādina pāvests. Šī mūsu būtnes dimensija mūs īpaši atbalsta brīžos, kad esam slimi un trausli, un tā ir pirmā terapija, ko mums visiem kopā ir jāievieš, lai dziedinātu sabiedrības, kurā dzīvojam, slimības.

Francisks aicina slimniekus nekaunēties no savām ilgām pēc tuvības un maiguma. Neslēpiet to un nekad nedomājiet, ka esat citiem par apgrūtinājumu – viņš iedrošina. Kristiešus viņš aicina censties, lai viņu skatiens būtu līdzjūtīgs kā Jēzus skatiens, un parūpēties par tiem, kuri cieš un ir vieni, par tiem, kuri ir atstumti. Mēs esam aicināti ar savstarpēju mīlestību, ko Kristus mums dāvā lūgšanā, īpaši Euharistijā, dziedināt vientulības un izolētības brūces. Tādā veidā mums ir jāsadarbojas, lai stātos pretim individuālisma, vienaldzības un atstumšanas kultūrai, un attīstītu maiguma un līdzjūtības kultūru.

Vēstījuma 32. Pasaules slimnieku dienai noslēgumā pāvests raksta, ka slimie, vājie un nabagie ir Baznīcas sirds, un tiem jābūt arī mūsu cilvēciskās uzmanības un pastorālo rūpju centrā. Viņš mudina to neaizmirst un uzticēt sevi Vissvētākajai Jaunavai Marijai, Slimnieku veselībai, lai Viņa aizlūgtu par mums un palīdzētu mums būt tuvības un brālīgu attiecību meistariem.