Pāvests tiekas ar apvienības "Athletica Vaticana" dalībniekiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests sveica Itālijas un starptautiskās sporta autoritātes, atzīmējot, ka ar savu klātbūtni tās liecina par dzīvu dialogu un sadarbību ar Svēto Krēslu. “Ir zīmīgi, ka mūsu tikšanās notiek pirmajās 2024. gada dienās, kas ir Olimpiskais un Paraolimpiskais gads,” teica Francisks. Domājot par “olimpisko pamieru”, par to, ka Olimpisko spēļu vēsturē tika pārtraukti kari, pāvests izteica cerību, ka arī šajā tumšajā vēstures brīdī sports spēs veidot tiltu, nojaukt barjeras un veicināt miera attiecības.
Romas bīskaps atzīmēja, ka jau piecus savas pastāvēšanas gadus “Athletica Vaticana” cenšas veicināt brālīgumu, visus ietverošu attieksmi un solidaritāti, liecinot par kristīgo ticību sporta pasaules vīriešiem un sievietēm, amatieriem un profesionāļiem. “Dārgās draudzenes un draugi,” uzrunāja pāvests sportistus, “ir ļoti zīmīgi, ka jūs to darāt, daloties ar citiem sportistiem, skrienot, minot pedāļus, spēlējot laukumā utt. “Athletica Vaticana” iniciatīvas – sākot ar vienkāršākajām un spontānākajām, līdz pat dalībai starptautiskajās sacensībās, jēgas pilnību iegūst kā kopiena, kas sastāv no sievietēm un vīriešiem, kurus saista kalpojums Svētajam Krēslam, un kuri savu sportisko dedzību savieno ar evaņģelizācijas pieredzi”.
Līdz ar sporta aktivitātēm apvienība veicina arī lūgšanas brīžus un kalpojumu citiem. Šajā kalpojumā ietilpst aktivitātes, kurās tiek iesaistīti jaunieši ar fizisko, vai mentālo invaliditāti, kā arī cietumnieki, migranti, nabadzīgās ģimenes. Šādās tikšanās reizēs visi piedalās ar vienlīdzīgu cilvēcisko cieņu – gan olimpiskie un paraolimpiskie čempioni, gan diplomāti un Romas kūrijas locekļi. Pāvests uzsvēra vārdu “tuvība”, atgādinot, ka Dievs ir tuvs, maigs un līdzjūtīgs pret visiem.
Francisks atzīmēja, ka caur sportu izpaužas talanti, taču tas ir arī līdzeklis, lai celtu sabiedrību. “Sports mums māca brālīguma vērtību. Mēs neesam salas. Uz laukuma nav svarīgi, no kurienes tu nāc, nav svarīga valoda, vai kultūras izcelsme. Tas, kam ir nozīme, ir apņēmība un kopējais mērķis,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka šī vienotība sportā ir svarīga arī dzīvē. Tā atgādina, ka neraugoties uz mūsu atšķirībām, mēs esam vienas cilvēku ģimenes lcoekļi. Sportam piemīt spēja vienot cilvēkus, neraugoties uz viņu fiziskajām, ekonomiskajām un sociālajām spējām. Tas ir iekļaujošas sabiedrības instruments, kas salauž barjeras un svin dažādību. Arī Vatikāna II koncils ir norādījis, ka sports var sniegt “palīdzību, lai nodibinātu brālīgas attiecības starp visu nāciju, rasu un sociālās izcelsmes cilvēkiem” (Past. konst. “Gaudium et spes”, 61).
Sporta sacensībās pastāv likumi, kuri ir jāievēro. “Uzvarēt ar pazemību un ar cieņu pieņemt sakāvi, ir vērtības, ko māca sports un kas ir jāpiedzīvo ikdienas dzīvē, lai veidotu taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību,” teica Francisks. Pāvests Pijs XII, 1945. gadā, uzrunājot itāļu sportistus, ir sacījis, ka “sports ir lojalitātes, drosmes, līdzcietības, izlēmības, universālā brālīguma, visu dabisko tikumu skola, kas piešķir stingru pamatu dievišķajiem tikumiem.”
“Sports mums rāda, ka pacietīgi varam pieņemt arī savus ierobežojumus. Katrs sportists caur disciplīnu un darbu māca, ka ar ticību un neatlaidību varam sasniegt mērķus, kuri mums ir šķituši neiespējami. Šī cerības un drosmes vēsts ir būtiska, īpaši jauniešiem,” norādīja Svētais tēvs. Viņš iedrošināja apvienības “Athletica Vaticana” sportistus sportu uztvert kā dzīves gājumu, kas palīdz veidot solidārāku kopienu un liecināt par kristīgās dzīves vērtībām – par lojalitāti, upurgatavību, kopienas garu, apņēmību, askēzi, gandarījumu. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja neaizmirst amatiersportu, salīdzinot to ar dzīvības sulu, kas sportam piešķir vitalitāti.
