Francisks mudina kristiešus turpināt iet vienotības ceļu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu… un savu tuvāko kā sevi pašu” – šāds bija šī gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību temats. Svētā Pāvila atgriešanās svētku vakarā pāvesta vadītajā vesperu dievkalpojumā piedalījās 1500 ticīgo. Viņu vidū bija Kenterberijas anglikāņu arhibīskaps Džastins Velbijs un metropolīts Polikarps, kurš pārstāvēja Konstantinopoles ekumenisko patriarhātu.
“Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?” un “Kas ir mans tuvākais?” – šie divi jautājumi ir iekļauti Lūkasa evaņģēlija fragmentā, ko klātesošie dzirdēja vesperu liturģijas laikā. Pāvests savā homīlijā norādīja, ka vārdi “darīt, lai iemantotu”, kas nozīmē, “lai iegūtu”, liecina par deformētu reliģiozitāti, balstītu nevis uz dāvanu, bet uz iegūšanu īpašumā. Dievs tiek nostādīts līdzekļa lomā, lai dabūtu to, ko es gribu, bet nevis ir mērķis, kas jāmīl no visas sirds. Jēzus aicināja Likuma zinātāju, kurš uzdeva šos jautājumus, mīlēt Dievu un tuvāko.
Ja pirmais jautājums bija saistīts ar risku reducēt Dievu līdz savam “es”, tad otrais tiecās iedalīt cilvēkus tajos, kuri ir jāmīl, un tajos, kurus var ignorēt – skaidroja Francisks. Taču dalīšana nekad nav no Dieva. Dalītājs ir velns. Jēzus sniedz nevis teorētisku atbildi, bet pastāsta konkrētu stāstu – Līdzību par labo samarieti, kas attiecas arī uz mums.
Turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka samarietis, par kuru runā līdzība, nav ne priesteris, ne levīts, bet “herētiķis”, kurš kļūst par tuvāko, uzņemoties rūpes par ievainoto brāli. Tāpēc ir jājautā nevis “kas ir mans tuvākais?”, bet “vai es esmu tuvākais otram cilvēkam?”. “Tikai šī mīlestība, kas kļūst par nesavtīgu kalpošanu, tikai šī mīlestība, ko sludināja un izdzīvoja Jēzus, satuvinās nošķirtos kristiešus”, uzsvēra pāvests. “Jā, tikai šī mīlestība, kas neatgriežas pagātnē, lai distancētos vai rādītu ar pirkstu, … tikai šī mīlestība mūs savienos”.
Francisks atgādināja, ka jautājums par to, kas ir mans tuvākais attiecas uz mums visiem – gan personīgi, gan kā uz Baznīcu. Vai mūsu kopienas “kļūst par tuvākajām”, vai paliek aizbarikadētas, lai tikai aizstāvētu savas intereses un savus labumus? Pāvests uzsvēra, ka, ja tā būtu, tā nebūtu tikai stratēģiska kļūda, bet neuzticība Evaņģēlijam. Atgriežoties pie pirmā jautājuma, viņš norādīja, ka svētais Pāvils jautā ļoti vienkārši: “Ko man darīt, Kungs?”. Viņa atgriešanās izriet no eksistenciāla apvērsuma, kurā priekšroka vairs nav viņa bravūrai Likuma priekšā, bet gan paklausībai Dievam, pilnīgai atvērtībai attiecībā uz to, ko grib Dievs. Ja Dievs ir dārgums, tad mūsu ekleziālā programma var būt nekas cits kā tikai Viņa gribas izpildīšana – sacīja Francisks, piebilstot, ka Kunga griba ir vienotība.
Jēzus lūdzās, “lai visi būtu viens”. Pāvests uzsvēra, ka, lai to īstenotu, no mūsu puses ir vajadzīga lūgšana un sirds atgriešanās. Viņš aicināja iet kopā un kalpot kopā, un lūgties arī par to, lai izbeigtos kari, īpaši Ukrainā un Svētajā Zemē. Romas bīskaps pateicās arī Burkinafaso kristiešiem par materiālu sagatavošanu Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību un novēlēja, lai tuvākmīlestība aizstāj vardarbību, kas nospiež šo zemi. “Celies”, saka Jēzus ikvienam no mums. “Tad nu Kristus vārdā celsimies no sava noguruma un saviem ieradumiem, un turpināsim iet tālāk, iesim uz priekšu, jo Viņš to vēlas, un Viņš vēlas ‘lai pasaule ticētu’”, aicināja Francisks vesperu dievkalpojuma dalībniekus un ticīgos visā pasaulē.
Pēc pāvesta homīlijas klātesošos uzrunāja arhibīskaps Velbijs, kurš novēlēja Dievam un Jaunavai Marijai vienotības ceļu.
