Pāvests vēstījumā Lielajam gavēnim: tas ir atgriešanās un brīvības laiks
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dokumentā pāvests komentē Izceļošanas grāmatas vārdus “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedu no Ēģiptes zemes, no verdzības nama” (20, 2), ar kuriem sākas Dekalogs, ko Dievs deva Mozum Sinaja kalnā. Izraēļa tauta saņēma “desmit vārdus” sauktus arī par 10 baušļiem. Francisks uzsver, ka tie ir “enerģisks aicinājums uz brīvību”.
Svētais tēvs atgādina, ka izceļošana no verdzības uz brīvību ir konkrēts ceļš, nevis kaut kas abstrakts. Tāpēc pirmais solis, kas mums jāsper, ir acu atvēršana uz realitāti. Dievs redzēja savas tautas spaidus un dzirdēja tās kliedzienus. Arī šodien daudzu mūsu apspiesto brāļu un māsu saucieni paceļas uz debesīm. Vai mēs tos dzirdam? – viņš jautā. Vēstījumā pāvests pievērš uzmanību arī solidaritātei un brālībai.
Seko dokumenta pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas!
Kad mūsu Dievs atklāj sevi, Viņa vēsts vienmēr ir par brīvību: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedu no Ēģiptes zemes, no verdzības nama.” (Izceļ. 20:2) Šie ir pirmie vārdi no Dekaloga, kas tika dots Mozum Sinaja kalnā. Tie, kas tos dzirdēja, bija labi pazīstami ar izceļošanu, par kuru runāja Dievs: viņu verdzības pieredze viņus joprojām smagi nospieda. Tuksnesī viņi saņēma “Desmit vārdus” kā ceļu uz brīvību. Mēs tos saucam par “baušļiem”, lai uzsvērtu mīlestības spēku, ar kuru Dievs veido savu tautu. Aicinājums uz brīvību ir prasīgs. Uz to netiek atbildēts uzreiz; tai ir jānobriest kā daļai no ceļojuma. Tāpat kā Izraēls tuksnesī joprojām turējās pie Ēģiptes — bieži ilgojas pēc pagātnes un kurnēja pret Kungu un Mozu — arī šodien Dieva ļaudis var turēties pie nospiedošas verdzības, ko tā ir aicināta atstāt. Mēs saprotam, cik patiesi tas ir tajos brīžos, kad jūtamies bezcerīgi, klejojam pa dzīvi kā tuksnesī un mums trūkst apsolītās zemes kā mūsu galamērķa. Lielais gavēnis ir žēlastības laiks, kurā tuksnesis atkal var kļūt par mūsu pirmās mīlestības vietu – pravieša Hozejas vārdiem runājot (sal. Hos 2:16-17). Dievs veido savu tautu, Viņš ļauj mums atstāt verdzību un piedzīvot Pashas svētkus no nāves uz dzīvību. Kā līgavainis Kungs mūs atkal pievelk pie sevis, čukstot mūsu sirdīs mīlestības vārdus.
Izceļošana no verdzības uz brīvību nav abstrakts ceļojums. Lai mūsu gavēņa svinības būtu konkrētas, pirmais solis ir vēlme atvērt acis uz realitāti. Kad Kungs sauc Mozu no degošā krūma, viņš uzreiz parāda, ka viņš ir Dievs, kas redz un galvenokārt dzird: “Es redzēju manas tautas spaidus Ēģiptē un dzirdēju tās kliedzienus viņu mocītāju nežēlības dēļ. Un, zinot tās bēdas, es nokāpu lejā, lai to atbrīvotu no ēģiptiešu rokām un izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kurā plūst piens un medus.” (2.Mozus 3:7-8). Arī šodien tik daudzu mūsu apspiesto brāļu un māsu saucieni paceļas debesīs. Pajautāsim sev: vai mēs dzirdam šos saucienus? Vai tie mūs apgrūtina? Vai tie mūs aizkustina? Pārāk daudz lietu mūs attālina vienu no otra, noliedzot brālību, kas jau no paša sākuma mūs saista viens ar otru.
Lampedūzas apmeklējuma laikā, lai cīnītos pret vienaldzības globalizāciju, es uzdevu divus jautājumus, kas kļūst arvien aktuālāki: “Kur tu esi?” (Rad. 3:9) un “Kur ir tavs brālis?” (Rad. 4:9). Mūsu gavēņa ceļojums būs konkrēts, ja, vēlreiz ieklausoties šajos divos jautājumos, mēs sapratīsim, ka arī šodien mēs paliekam faraona varā. Tā ir apspiestība, kas mūs nogurdina un padara neiejūtīgus. Tas ir attīstības modelis, kas šķeļ un laupa mums nākotni. Zeme, gaiss un ūdens ir piesārņoti, bet arī mūsu dvēseles. Tiesa, Kristības ir sākušas mūsu atbrīvošanās procesu, tomēr mūsos joprojām ir neizskaidrojamas ilgas pēc verdzības. Tā ir sava veida drošība ko dāvā pazīstamas lietas, kaitējot mūsu brīvībai.
Izceļošanas stāstā ir kāda nozīmīga detaļa: Dievs ir tas, kurš redz, ir aizkustināts un nes brīvību, lai arī Izraēls to neprasa. Faraons apslāpē sapņus, aizēno skatu uz debesīm, dara, ka šī pasaule, kurā tiek samīdīta cilvēka cieņa un tiek liegtas autentiskas saites, šķietami nevar mainīties. Viņam izdodas visu piesaistīt sev. Jautāsim: vai es vēlos jaunu pasauli? Vai esmu gatavs atstāt aiz sevis savus kompromisus ar veco? Daudzu manu brāļu bīskapu un daudzu to cilvēku liecības, kas strādā miera un taisnīguma labā, mani arvien vairāk ir pārliecinājuši, ka mums ir jācīnās pret cerības deficītu. Mums ir darīšana ar to, kas apslāpē sapņus, kluso saucienu, kas sniedzas līdz debesīm un aizkustina Dieva sirdi. Tas atgādina nostalģiju pēc verdzības, kas paralizēja Izraēlu tuksnesī un neļāva tam virzīties uz priekšu. Izceļošana var tikt pārtraukta: kā gan citādi izskaidrot faktu, ka cilvēce ir nonākusi pie vispārējās brālības sliekšņa un zinātnes, tehnikas, kultūras un juridiskās attīstības līmeņi, kas spēj garantēt cieņu visiem, tomēr maldās nevienlīdzības un konfliktu tumsā.
Dievs no mums nav noguris. Sagaidīsim Lielo gavēni kā ļoti garīgu laiku, kurā Viņa Vārds no jauna ir vērsts uz mums: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedu no Ēģiptes zemes, no verdzības nama.” (2.Mozus 20:2) Gavēnis ir atgriešanās laiks, brīvības laiks. Pats Jēzus, kā mēs katru gadu atceramies pirmajā gavēņa svētdienā, tika Gara iedzīts tuksnesī, lai tiktu kārdināts brīvībā. Četrdesmit dienas Viņš stāvēs mūsu priekšā un ar mums: iemiesotais Dēls. Atšķirībā no faraona Dievs nevēlas pavalstniekus, bet gan dēlus un meitas. Tuksnesis ir vieta, kur mūsu brīvība var nobriest personīgam lēmumam nekrist atpakaļ verdzībā. Gavēņa laikā mēs atrodam jaunus izvērtēšanas un kopienas kritērijus, ar kuriem mēs varam virzīties uz priekšu ceļā, kas vēl nav iets.
Tomēr tas ir saistīts ar cīņu: Izceļošanas grāmata un Jēzus kārdinājumi tuksnesī mums to izteiksmīgi parāda. Dieva balsij, kas saka: “Tu esi mans mīļais Dēls” (Mk. 1:11) un “Tev nebūs citu dievus turēt līdzās Man” (Izc. 20:3), pretojas ienaidnieks un viņa meli. No elkiem ir jābaidās vairāk nekā no faraona: mēs varam tos uzskatīt par viņa balsi mūsos. Varēt visu, būt visu cienītam, būt pār visiem: katrs cilvēks apzinās, cik dziļi vilinoši var būt šie meli viņā. Tas sens ceļš. Mēs varam pieķerties naudai, noteiktiem projektiem, idejām vai mērķiem, savai pozīcijai, tradīcijai, pat noteiktām personām. Tā vietā, lai mudinātu mums virzīties uz priekšu, viņi mūs paralizē. Sastapšanās vietā viņi rada konfliktu. Tomēr ir arī jauna cilvēce, mazo un pazemīgo tauta, kas nav padevusies melu valdzinājumam. Kamēr tie, kas kalpo elkiem, kļūst līdzīgi tiem, mēmi, akli, kurli un nekustīgi (sal. Ps. 114:4), garā nabagi ir atvērti un gatavi: viņi ir kluss labā spēks, kas dziedina un uztur pasauli.
Ir pienācis laiks rīkoties, un Lielā gavēņa laikā rīkoties nozīmē arī apstāties. Apstāties lūgšanā, lai saņemtu Dieva vārdu, apstāties kā samarietis ievainota cilvēka priekšā. Mīlestība pret Dievu un tuvākā mīlestība ir viena mīlestība. Citu dievu neesamība nozīmē apstāties Dieva klātbūtnē blakus mūsu tuvākā miesai. Šī iemesla dēļ lūgšana, žēlastības dāvanu došana un gavēšana nav trīs nesaistītas darbības, bet gan viena atvērtības un sevis iztukšošanas darbība, kurā mēs izdzenam elkus, kas mūs nomāc, pieķeršanās, kas mūs sasaista. Tad nocietinātā un izolētā sirds atdzīvosies. Tādēļ ir nepieciešams palēnināt dzīves ritumu un apstāties! Kontemplatīvās dzīves dimensija, ko Lielais gavēnis mums palīdz atklāt no jauna, atbrīvos jaunus spēkus. Dieva klātbūtnē mēs kļūstam par brāļiem un māsām, jūtīgāki viens pret otru: draudu un ienaidnieku vietā mēs atklājam ceļabiedrus. Tāds ir Dieva sapnis, apsolītā zeme, uz kuru mēs dodamies, kad esam atstājuši verdzību.
Baznīcas sinodālā forma, kuru mēs šajos gados atklājam un izkopjam no jauna, mudina, lai Lielais gavēnis ir arī kopienas lēmumu, mazu un lielu lēmumu laiks, kas ir pretstats valdošajiem lēmumiem, kas var mainīt indivīdu un visu apkaimju ikdienas dzīvi, piemēram, veidus, kā mēs iegādājamies preces, rūpējamies par radību un cenšamies iekļaut tos, kuri parasti ir nemanāmi vai kuri tiek noniecināti. Es aicinu ikvienu kristiešu kopienu darīt tieši to: piedāvāt saviem locekļiem brīžus, lai pārdomātu savu dzīvesveidu, laiku, lai izvērtētu savu klātbūtni sabiedrībā un viņu ieguldījumu tās uzlabošanā. Bēdas mums, ja mūsu kristīgā grēku nožēla līdzinātos tai grēku nožēlai, kas tik ļoti skumdināja Jēzu. Arī mums viņš saka: ”Un kad jūs gavējat, neesat saiguši kā liekuļi. Jo viņi savas sejas padara drūmas, lai parādītos cilvēkiem, ka gavētāji.” (Mt. 6:16) Tā vietā ļaujiet citiem redzēt priecīgas sejas, sajust brīvības smaržu un piedzīvot mīlestību, kas visu padara jaunu, sākot ar mazākajām un tuvākajām lietām. Tas var notikt ikvienā mūsu kristiešu kopienā.
Ciktāl šis Lielais gavēnis kļūs par atgriešanās laiku, tiktāl trauksmainā cilvēce sajutīs radošuma uzliesmojumu: jaunas cerības uzplaiksnījumu. Ļaujiet man atkārtot to, ko es teicu jauniešiem, kurus es satiku pagājušajā vasarā Lisabonā: „Meklējiet un esiet gatavi riskēt. Šobrīd mēs saskaramies ar milzīgiem izaicinājumiem, sāpīgām vilšanām, piedzīvojam trešo pasaules karu, kas notiek “pa daļām”, bet uzņemsimies risku domāt, ka neesam agonijā, bet dzimšanas brīdī; nevis lielas izrādes beigās, bet gan sākumā. Mums ir vajadzīga drosme, lai šādi domātu.” (Uzruna Portugāles katoļu universitātes studentiem, 2023. gada 3. augusts) Tāda ir atgriešanās drosme, kas dzimusi, izejot no verdzības. Lai ticība un mīlestība ņem pie rokas cerību, šo mazo bērnu. Tās māca viņai staigāt, un tajā pašā laikā viņa ved viņus uz priekšu.1
Es svētīju jūs visus un jūsu gavēņa ceļojumu.
Roma, Svētā Jāņa Laterāna bazilika, 2023. gada 3. decembris, Adventes pirmā svētdiena.
1 Sal. CH. PÉGUY, Otrās tikumības noslēpuma portiks.
(Teksta tulkojums pārpublicēts no katolis.lv)
