Pāvests aicina konsekrētos ļaudis izkopt savu iekšējo dzīvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Konsekrēto jeb Dievam veltīto ļaužu dienu Baznīca atzīmē katru gadu 2. februārī kopš 1996. gada. Tā ir 40. diena pēc Kristus Dzimšanas svētkiem. Tādā veidā tiek atgādināta senā jūdu tradīcija, saskaņā ar kuru mātei, kurai piedzima dēls, 40. dienā pēc dzimšanas bija jāveic šķīstīšanās rituāls. Šis rituāls, ko veica Jāzeps un Marija, ir aprakstīts Lūkasa evaņģēlijā. Tur tiek runāts par diviem dievbijīgiem sirmgalvjiem – Simeonu un Annu, kuri gaidīja Mesijas atnākšanu. Par Annu ir teikts, ka viņa nešķīrās no svētnīcas, kur “gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti” Kungam. Savukārt par Simeonu evaņģēlija autors saka, ka viņš bija “taisnīgs un dievbijīgs cilvēks, kurš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu”.
Homīlijā pāvests aicināja pievērst uzmanību viņu cerības pilnajām gaidām, jo viņu sirds palika nomodā kā visu laiku degoša lāpa. Reizēm vīlušies, tomēr viņi nekad nepadevās mazdūšībai un “nepalaida cerību pensijā”. Simeona un Annas gaidīšana tika atalgota.
Svētais tēvs norādīja, ka Dieva gaidīšana ir svarīga, jo Kungs mūs apmeklē katru dienu. Viņš mudina mūs neiekrist “gara mierā”, kas noved pie daudzām briesmām: pie sirds iemigšanas, dvēseles anestēzijas, cerības ieslīgšanas vilšanās un rezignācijas tumšajos stūros.
Vēršoties īpaši pie konsekrētajiem ļaudīm, pāvests jautāja, vai viņi spēj dzīvot saskaņā ar Dieva gaidām, un atzina, ka šo spēju var arī pazaudēt. Piemēram, koncentrējoties uz labdarību. Vai mēs neesam pārāk aizrāvušies ar saviem labajiem darbiem, riskējot pārvērst reliģisko un kristīgo dzīvi par “man ir daudz jādara” un atstājot novārtā ikdienas satikšanos ar Kungu? – jautāja Francisks. Viņš norādīja uz diviem lielākajiem šķēršļiem Kunga gaidīšanas ceļā: tā ir nolaidība savā garīgajā dzīvē un pielāgošanās pasaules stilam.
Nevērība attiecībā uz savu iekšējo dzīvi var ieviesties ieraduma, noguruma vai dažādu negatīvu pārdzīvojumu dēļ, kā rezultātā cilvēks var kļūt rūgts un īgns – skaidroja Svētais tēvs. Risks dzīvot ar sarūgtinājumu pastāv arī reliģiskajās kopienās, un rūgti cilvēki ar aptumšotām sejām padara smagu vispārējo gaisotni. Tā vietā viņš aicināja no jauna atklāt pazaudēto žēlastību caur adorāciju un lūgšanu, atmodinot sevī ilgas pēc Dieva.
Otrais šķērslis Dieva gaidīšanas ceļā ir pielāgošanās pasaules stilam uz Evaņģēlija rēķina – norādīja pāvests. Viņš pauda bažas par to, ka pasaulē, kas cildina “visu un uzreiz”, kas ir pārņemta ar aktīvismu un par katru cenu cenšas aizdzīt dzīves bailes un nemieru pagāniskos patēriņa tempļos vai izklaidēs, nav iespējams palēnināt tempu un atstāt vietu Dieva darbībai cilvēka dzīvē. Francisks aicināja atteikties no neapdomīgas piemērošanās pasaules stilam: “Tāpēc rūpēsimies, lai pasaules gars neiekļūtu mūsu reliģiskajās kopienās, Baznīcas dzīvē un indivīdu ceļā. Tālu no modernās sabiedrības pieņēmumiem, ka panākumi slēpjas skriešanā, gaidīšana, kas ir nobriedusi lūgšanā un ikdienas uzticībā, atbrīvo mūs no mīta par efektivitāti”.
Citējot franču mistiķa un filozofa Simona Veila vārdus, pāvests uzsvēra: “Ilgoties pēc Dieva un atteikties no visa pārējā – tikai tanī pastāv glābšana”. Francisks aicināja klātesošos atvērties “novitātes Dievam”. Šis solis nav viegls, jo cilvēkam ir grūti pretoties visa vecā pievilkšanas spēkam. Vai šī novitāte patiešām ienāks mūsu dzīvē, vai arī mēs drīzāk centīsimies salikt kopā veco un jauno, mēģinot panākt, lai Dieva novitātes klātbūtne mūs traucētu pēc iespējas mazāk? – jautāja pāvests.