Krusta ceļš Romas Kolizejā. Lūgšana var izmainīt pasauli
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Krusta ceļā šogad piedalījās 25 tk. ticīgo, kuri īpaši lūdza mieru mūsdienu ievainotajai cilvēcei. Pāvests, lai saglabātu veselību sestdienas vakara vigīlijai un Lieldienu Svētajai Misei, sekoja līdzi Krustaceļa dievkalpojumam no Svētās Martas nama – paziņoja Vatikāna preses birojs.
Gājiena pa Romas Kolizeju laikā krustu, mainoties, nesa dažas klauzūras māsas, kāda ģimene, cilvēki ar īpašām vajadzībām, priesteri, kuri Romas bazilikās klausa ticīgo grēksūdzes, migranti, katehēti, Romas diecēzes prāvesti, daži jaunieši, konsekrētās personas, Caritas darbinieki. Savukārt universitāšu studenti gāja blakus krustam ar aizdegtām lāpām rokās.
Gatavojoties 2025. gada Jubilejai, pāvests pirms kāda laika pasludināja, ka šis gads tiek veltīts lūgšanai. Līdz ar to arī Krusta ceļa pārdomās, ko sava pontifikāta 11 gadu laikā pirmo reizi sagatavoja viņš pats, viņš izceļ tieši lūgšanu. Svētais tēvs vēlas, lai mēs atklājam, ka lūgšanai kristīgajā dzīvē pienākas centrālā vieta.
Krusta ceļš sastāv no 14 pārdomām par Jēzus ciešanu ceļu, sākot ar Viņa notiesāšanu līdz mirušās miesas guldīšanai kapā. Francisks nedaudz pārveidoja tradicionālo 14 tā saukto staciju shēmu, izlaižot pārdomas par Jēzus trešo kritienu un pievienojot Jēzus saucienu pie krusta “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani atstāji”. Divpadsmitajā stacijā, pārdomājot Jēzus nāvi pie krusta, pāvests runā par “labo ļaundari”, kuram Jēzus apsolīja paradīzi, tādējādi pasludinot viņu par pirmo svēto. Francisks mums atgādina, ka Dievam nekas nav neiespējams un ka lūgšanai piemīt neiedomājams spēks arī mūsu dzīvē. Krusta ceļa noslēgumā svētību deva Romas diecēzes ģenerālvikārs, kardināls Andželo de Donatis.
Krusta ceļa pārdomu pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons):
Ievads
Kungs Jēzu, mēs raugāmies uz tavu krustu un saprotam, ka tu visu esi atdevis par mums. Mēs veltām šo laiku tev. Mēs vēlamies to pavadīt tuvu tev, kas no Ģetzemanes līdz Golgātai lūdzies. Lūgšanu gadā mēs pievienojamies tev tavā lūgšanu ceļā.
No Marka Evaņģēlija (14,32-37)
Un viņi aizgāja uz dārzu, kuru sauca par Ģetzemani […]. Viņš paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un sāka baiļoties un uztraukties, un sacīja viņiem: “[…] Palieciet šeit un esiet nomodā!” Un, nedaudz pagājis uz priekšu, viņš nokrita pie zemes un lūdzās […]: “Abba, Tēvs! Tev viss ir iespējams. Paņem projām no manis šo biķeri; tomēr ne tā, kā es gribu, bet gan tā, kā tu”. Pēc tam viņš atgriezās un atrada viņus guļam, un sacīja Pēterim: “[…] Nevarēji vienu stundu palikt nomodā?”
Kungs, Tu esi sagatavojis katru savu dienu ar lūgšanu, un tagad Ģetzemanē tu sagatavo Lieldienas. Abba, Tēvs! Tev viss ir iespējams, - tu saki, - jo lūgšana vispirms ir dialogs un tuvība, bet tā ir arī cīņa un lūgums: Paņem projām no manis šo biķeri! Un tā ir uzticība un dāvana: Tomēr ne tā, kā es gribu, bet gan tā, kā tu. Tādējādi lūgšanā tu esi ienācis caur mūsu ciešanu šaurajām durvīm un izgājis caur tām līdz galam. Tu sajuti "bailes un mokas" (Mk 14, 33): bailes nāves priekšā, mokas zem mūsu grēka smaguma, ko tu sajuti uz sevis, kamēr tevi pārņēma bezgalīgs rūgtums. Bet cīņas karstumā tu lūdzies "vēl dedzīgāk" (Lk 22, 44): tā tu pārvērti sāpju rūgtumu par mīlestības upuri.
No mums tu lūdzi tikai vienu: Palikt ar tevi un būt nomodā. Tu neprasi no mums neiespējamo, bet gan tuvību. Un tomēr, cik reižu es esmu attālinājies no tevis! Cik bieži, tāpat kā mācekļi, nomoda vietā esmu gulējis, cik reižu man nav bijis laika vai vēlēšanās lūgties, noguruma dēļ, komforta anestezēts un snaudošs dvēselē. Jēzu, atkārto man atkal, mums tavai Baznīcai: “Celieties un lūdzieties” (Lk 22,46). Pamodini mūs, Kungs, atmodini mūsu sirdis no miega, jo arī šodien, īpaši šodien, Tev ir vajadzīga mūsu lūgšana.
1. Jēzus tiek notiesāts uz nāvi
Tad virspriesteris, piecēlies vidū, jautāja Jēzum, sacīdams: “Tu neko neatbildi uz to, ko viņi pret tevi liecina?” Bet viņš klusēja un neko neatbildēja. […] Tad Pilāts atkal viņam jautāja: “Tu neko neatbildi? Redzi, kādās lietās viņi tevi apsūdz.” Bet Jēzus vairs neko neatbildēja, tā ka Pilāts brīnījās (Mk 14,60-61;15,4-5).
Jēzu, Tu esi dzīvība, bet esi notiesāts uz nāvi; Tu esi patiesība, bet ciet nepatiesu tiesu. Bet kāpēc tu neiebilsti? Kāpēc tu nepaaugstini savu balsi un necīnies par savu taisnību? Kāpēc tu neatspēko gudros un varenos, kā tu to vienmēr esi veiksmīgi darījis? Tava reakcija ir pārsteidzoša, Jēzu: izšķirošā brīdī tu nerunā, tu klusē. Jo spēcīgāks ir ļaunums, jo radikālāka ir tava atbilde. Un tava atbilde ir klusēšana. Tomēr tava klusēšana ir auglīga: tā ir lūgšana, lēnprātība, piedošana, tas ir veids, kā izpirkt ļaunumu, pārvērst to, ko tu ciet, par dāvanu, ko tu piedāvā. Jēzu, es apzinos, ka es Tevi maz pazīstu tāpēc, ka es nepietiekami pazīstu Tavu klusumu; tāpēc, ka steigas un darbošanās trakumā, pārņemts ar lietām, ar bailēm, ka neizturēšu virs ūdens, vai arī ar vēlmi sevi nostādīt centrā, es neatrodu laiku, lai apstātos un paliktu ar Tevi: lai ļautu Tev, Tēva Vārdam, darboties klusumā. Jēzu, Tavs klusums mani satriec: tas mani māca, ka lūgšana rodas nevis no lūpu kustināšanas, bet no sirds, kas prot klausīties: jo lūgties nozīmē kļūt paklausīgam Tavam Vārdam, tas nozīmē pielūgt Tavu klātbūtni.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, runā manai sirdij.
Tu, kas uz ļaunu atbildi ar labu: Jēzu, runā manai sirdij.
Tu, kas remdē dusmas ar lēnprātību: Jēzu, runā manai sirdij.
Tu, kas neciet aprunāšanu un gaušanos: Jēzu, runā manai sirdij.
Tu, kas pazīsti manas sirds dziļumus: Jēzu, runā manai sirdij.
Tu, kas mīli mani vairāk, nekā es pats sevi: Jēzu, runā manai sirdij.
2. Jēzum ņem smago krustu
Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie krusta, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti (1 Pt 2,24).
Jēzu, arī mēs nesam krustus, reizēm tie ir ļoti smagi: slimība, nelaimes gadījums, mīļotā cilvēka nāve, vilšanās attiecībās, bērns, kurš noklīdis neceļos, bezdarbs, iekšējs ievainojums, kas nesadzīst, neveiksmīgs projekts, kārtējā nepiepildītā cerība... Jēzu, kā lai lūdzas? Kā to darīt, kad jūtos dzīves sagrauzts, kad smags slogs gulstas uz manas sirds, kad esmu nospiests un man vairs nav spēka cīnīties? Tava atbilde rodama aicinājumā : "Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un ciešas grūtības, un Es jūs atspirdzināšu" (Mt 11, 28). Nākt pie tevis. Es, savukārt, noslēdzos sevī: prātoju, rakņājos sevī, žēloju sevi, ieņemu upura lomu, koncentrējos uz negatīvo. Nāciet pie manis: bija par maz ar vārdiem, tāpēc lūk, tu nāc mums pretī un nes uz saviem pleciem mūsu krustu, lai mūs atbrīvotu no tā smaguma. Tu vēlies, lai mēs tev atdotu savas grūtības un raizes, jo vēlies, ka mēs būtu brīvi un sajustu tavu mīlestību. Paldies, Jēzu. Es savienoju savu krustu ar tavējo, nesu tavā priekšā savu nogurumu un bēdas, atdodu tev savu sirds smagumu.
Lūgsimies, sakot: Kungs, es nāku pie tevis.
Ar savu dzīves stāstu: Kungs, es nāku pie tevis.
Ar savām grūtībām: Kungs, es nāku pie tevis.
Ar savu ierobežotību un vājumu: Kungs, es nāku pie tevis.
Ar savām bailēm: Kungs, es nāku pie tevis.
Pilnībā paļaujoties uz tavu mīlestību: Kungs, es nāku pie tevis.
3. Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta smaguma
Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens; bet, ja mirst, tas nes daudz augļu (Jņ 12,24).
Jēzu, tu esi pakritis: par ko tu domā, kā tu lūdzies ar seju putekļos? Kas tev dod spēku atkal piecelties? Kamēr tu esi ar seju pie zemes un vairs neredzi debesis, es iedomājos, ka tu savā sirdī atkārto: Tēvs, kas esi debesīs. Tēva mīlošais skatiens, kas vērsts uz tevi, ir tavs spēks. Bet es arī iedomājos, ka, skūpstīdams sauso un auksto zemi, tu domā par cilvēku, kas radīts no zemes, par mums, kas esam tavas sirds centrā, un ka tu atkārto tavas derības vārdus: "Šī ir mana miesa, kas par jums atdota" (Lk 22, 19). Tēva mīlestība pret tevi un tava mīlestība pret mums - mīlestība ir tas spēks, kas liek tev celties un iet uz priekšu. Jo tas, kas mīl, nepaliek guļot uz zemes, bet gan sāk no jauna; tas, kas mīl, nenogurst, tas skrien; tas, kas mīl, lido. Jēzu, es vienmēr lūdzu Tevi par daudzām lietām, bet tikai viena man ir vajadzīga: prast mīlēt. Es varu pakrist, bet ar mīlestību spēšu atkal piecelties un virzīties uz priekšu, kā to esi darījis Tu, kas esi piedzīvojis kritienus. Tava dzīve patiesībā ir bijis viens nepārtraukts kritiens mums pretī: no Dieva uz cilvēku, no cilvēka uz kalpu, no kalpa uz krustā sisto, līdz pat kapam; Tu kriti uz zemes kā sēkla, kas mirst, Tu kriti, lai paceltu mūs no zemes un aizvestu uz debesīm. Tu, kas pacel no putekļiem un atjauno cerību, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
Kad piedzīvoju vilšanos: Jēzu, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
Kad citu spriedumi gulstas uz mani: Jēzu, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
Kad piedzīvoju neveiksmi un kļūstu nepanesams: Jēzu, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
Kad man liekas, ka vairs nespēju: Jēzu, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
Kad man liekas, ka nekas nemainīsies: Jēzu, dāvā man spēku mīlēt un sākt no jauna.
4. Jēzus satiek savu māti
Tad Jēzus ieraudzījis Māti un līdzās stāvošo mācekli, kuru viņš mīlēja, sacīja […] māceklim: “Lūk, tava māte!” Un no tā brīža māceklis paņēma viņu pie sevis (Jņ 19,26-27).
Jēzu, tavi mācekļi ir tevi atstājuši, Jūda tevi nodeva, Pēteris tevi noliedza: tu esi palicis viens pats ar savu krustu. Bet šeit ir tava māte. Nekādi vārdi nav vajadzīgi, pietiek ar viņas acīm, kuras nebaidās raudzīties uz ciešanām un uzņemties tās. Jēzu, Marijas asaru un gaismas pilnajā skatienā tu rodi atmiņas par maigumu, glāstiem, mīlošajām rokām, kas vienmēr tevi ir uzņēmušas un atbalstījušas. Mātes skatiens mums atgādina par visu labo, ko esam saņēmuši. Mēs nevaram iztikt bez mātes, kas mūs ir laidusi pasaulē. Tu to zini un no krusta dāvā mums savu māti. Lūk, tava māte, tu saki māceklim un katram no mums: pēc Euharistijas tu dāvā mums Mariju, kā pēdējo dāvanu pirms nāves. Jēzu, tavu ciešanu ceļā tevi mierināja viņas mīlestības piemiņa; arī manam ceļam jābalstās, pieminot labo. Tomēr es apzinos, ka manā lūgšanā ir maz vietas šādai piemiņai: tā ir ātra, steidzīga, kā šodienas un rītdienas vajadzību saraksts. Marija, apstādini manu skrējienu, palīdzi man atcerēties: sargāt žēlastību, atcerēties Dieva piedošanu un brīnumus, atjaunot pirmo mīlestību, atkal izbaudīt Dieva apredzības brīnumus, raudāt aiz pateicības.
Lūgsimies, sakot: Kungs, liec man atcerēties tavu mīlestību.
Kad pagātnes ievainojumi liek sevi manīt: Kungs, liec man atcerēties tavu mīlestību.
Kad pazaudēju lietu jēgu un būtību: Kungs, liec man atcerēties tavu mīlestību.
Kad aizmirstu par saņemtajām dāvanām: Kungs, liec man atcerēties tavu mīlestību.
Kad aizmirstu par to, ka pats esmu dāvana: Kungs, liec man atcerēties tavu mīlestību.
Kad aizmirstu tev pateikties: Kungs, liec man atcerēties tavu mīlestību.
5. Kirēnes Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu
Un viņu vedot, tie aizturēja kādu Sīmani Kirēnieti kas atgriezās no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas nestu to pēc Jēzus (Lk 23,26).
Jēzu, cik bieži, saskaroties ar dzīves izaicinājumiem, mums liekas, ka spējam tikt galā vieni! Cik grūti ir lūgt palīdzību, baidoties radīt iespaidu, ka neesam spējīgi tikt galā ar uzdevumu, mēs, kas vienmēr cenšamies labi izskatīties un izcelties! Nav viegli uzticēties, vēl jo mazāk būt atkarīgam no kāda. Bet tie, kas lūdzas, apzinās savas vajadzības, un tu, Jēzu, esi pieradis lūgšanā uzticēt pats sevi. Tāpēc tu nenicini Kirēnieša palīdzību. Tu atklāj savu vājumu viņam, vienkāršam cilvēkam, zemniekam, kas atgriežas no lauka. Paldies, jo, ļaujot sevi atbalstīt vajadzībā, tu izdzēs neievainojamā un tālā Dieva tēlu. Tu neesi neapturams savā varenībā, bet neuzvarams mīlestībā, un tu māci mums, ka mīlēt nozīmē palīdzēt citiem tur, tieši tajās vājībās, no kurām viņi kaunas. Tad vājības pārvēršas par iespējām. Tā notika ar Kirēnieti: tavs vājums izmainīja viņa dzīvi, un kādu dienu viņš sapratīs, ka ir palīdzējis savam Pestītājam, ka viņš ir izpirkts caur šo krustu, ko viņš nesa. Lai arī mana dzīve mainītos, es lūdzu tevi, Jēzu: palīdzi man nojaukt manus aizsardzības mūrus un ļaut tev mani mīlēt: tur, kur es visvairāk kaunos par sevi.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, dziedini mani!
No iedomām par pašpietiekamību: Jēzu, dziedini mani!
No domas, ka man nav vajadzīga tava un citu cilvēku palīdzība: Jēzu, dziedini mani!
No apsēstības ar perfekcionismu: Jēzu, dziedini mani!
No nevēlēšanās uzticēt tev savu postu: Jēzu, dziedini mani!
No steigas, ar kuru paeju garām citu cilvēku vajadzībām: Jēzu, dziedini mani!
6. Veronika pasniedz Jēzum sviedru lakatu
Slavēts lai Dievs […] žēlsirdības Tēvs un katras iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, lai arī mēs paši varētu iepriecināt tos, kas cieš visādas apspiešanas […]. Jo kā Kristus ciešanas pārpilnīgi mūs piemeklē, tāpat pārpilnībā nāk pār mums iepriecinājumi caur Kristu (2 Kor 1,3-5).
Jēzu, tik daudzi seko līdzi tava nāvessoda izpildes barbariskajai izrādei un, nepazīstot tevi un nezinot patiesību, izsaka spriedumus un nosodījumu, metot uz tevi neslavu un nicinājumu. Tas notiek arī šodien, Kungs, un nav vajadzīgs pat šausminošs publisks gājiens: pietiek ar tastatūru, lai apvainotu un publicētu spriedumus. Bet, kamēr tik daudzi kliedz un tiesā, kāda sieviete iet cauri pūlim. Viņa nerunā, bet rīkojas. Viņa nebārstās ar vārdiem, bet iežēlojas. Viņa iet pret straumi: viena pati, ar līdzjūtības drosmi, viņa riskē ar sevi mīlestības dēļ, viņa atrod veidu, kā iziet starp kareivjiem, lai tikai sniegtu tev mierinājumu. Viņas žests ieies vēsturē, un tas ir mierinājuma žests. Cik bieži es tev, Jēzu, lūdzu mierinājumu! Bet Veronika man atgādina, ka arī tev tas ir vajadzīgs: tu, tuvais Dievs, lūdz manu tuvumu, tu, mans mierinātājs, vēlies, lai es tevi mierinātu. Nemīlētā mīlestība, arī šodien tu meklē pūlī sirdis, kas ir jūtīgas pret tavām ciešanām, pret tavām sāpēm. Tu meklē patiesus pielūdzējus, kas garā un patiesībā (sal. Jņ 4, 23) paliek ar tevi (sal. Jņ 15), pamestā Mīlestība. Jēzu, iededz manī vēlmi būt kopā ar tevi, tevi pielūgt un tevi mierināt. Un dari mani savā vārdā par mierinājumu citiem.
Lūgsimies, sakot: Dari mani par tava mierinājuma liecinieku!
Žēlsirdības Dievs, kas esi tuvs tiem, kam ievainota sirds: Dari mani par tava mierinājuma liecinieku!
Maiguma Dievs, kas iežēlojies par mums: Dari mani par tava mierinājuma liecinieku!
Līdzjūtības Dievs, kas neieredzi vienaldzību: Dari mani par tava mierinājuma liecinieku!
Tu, kas noskumsti, kad rādu ar pirkstu uz citiem: Dari mani par tava mierinājuma liecinieku!
Tu, kas neesi nācis, lai tiesātu, bet lai atpestītu: Dari mani par tava mierinājuma liecinieku!
7. Jēzus otru reizi pakrīt zem krusta smaguma
Tad apdomājis, viņš sacīja: […] Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es sagrēkoju […]”. Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet kad viņš vēl bija tālu, viņu ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju […]. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu”. Bet tēvs sacīja: […] “Šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies” (Lc 15,17-18.20-22.24).
Jēzu, krusts ir smags: tas nes sakāves, neveiksmes, pazemojuma nastu. Es to saprotu, kad jūtos sagrauzts, dzīves nomākts un citu nesaprasts; kad izjūtu pārmērīgu un nomācošu atbildības un darba smagumu, kad mani pārņem trauksme, uzbrūk melanholija, kad man atkārtojas smacējoša doma: šoreiz tu neizkļūsi, šoreiz tu necelsies augšā. Bet kļūst vēl sliktāk. Es nokļūstu viszemākajā punktā, kad atkal krītu savās kļūdās, savos grēkos, kad es ieļaunojos no citiem un tad saprotu, ka neesmu citādāks. Nav nekā ļaunāka par vilšanos sevī, par vainas apziņu, kas nomāc. Bet tu, Jēzu, esi daudzkārt kritis zem krusta smaguma, lai būtu man līdzās, kad es krītu. Ar tevi cerība nekad neizsīkst, un pēc katra kritiena iespējams atkal piecelties, jo, kad es kļūdos, tu nepadodies, bet esi man vēl tuvāk. Paldies, ka tu mani gaidi; paldies, ka es daudzkārt krītu, bet tu man neskaitāmas reizes piedod: vienmēr. Atgādini man, ka kritieni var kļūt par manas dzīves izšķirošiem brīžiem, jo tie liek man saprast vienīgo patiesi svarīgo - ka tu man esi vajadzīgs. Jēzu, iegravē manā sirdī vissvarīgāko pārliecību: ka es patiešām atkal pieceļos tikai tad, kad tu mani pacel, kad tu mani atbrīvo no grēka. Jo dzīve nesākas no jauna manu vārdu, bet tavas piedošanas dēļ.
Lūgsimies, sakot: Piecel mani, Jēzu!
Kad paļāvības trūkuma paralizēts, esmu skumju un vilšanās pārņemts: Piecel mani, Jēzu!
Kad redzu savu nepiemērotību un jūtos nekam nederīgs: Piecel mani, Jēzu!
Kad pārņem kauns un bailes par neizdošanos: Piecel mani, Jēzu!
Kad jūtu kārdinājumu zaudēt cerību: Piecel mani, Jēzu!
Kad aizmirstu, ka tava piedošana ir mans spēks: Piecel mani, Jēzu!
8. Jēzus sastop Jeruzālemes sievietes
Un viņam sekoja liels ļaužu pulks un sievietes, kuras viņu apraudāja un sēroja (Lk 23,27).
Jēzu, kas tev līdz galam seko krusta ceļā? Ne jau varenie, kas tevi gaida uz Golgātas, ne jau skatītāji, kas stāv no tālienes, bet vienkārši cilvēki, lieli tavās, bet mazi pasaules acīs. Tās ir sievietes, kurām tu esi devis cerību: viņām nav balss, bet viņas liek sevi sadzirdēt. Palīdzi mums atzīt sieviešu diženumu, to sieviešu, kuras Lieldienās bija uzticīgas un tuvas tev, bet kuras joprojām ir atstumtas, cieš no netaisnības un vardarbības. Jēzu, sievietes, kuras tu satiec, sit sev krūtīs un raud par tevi. Viņas neraud par sevi, bet gan par tevi, viņas raud par pasaules ļaunumu un grēku. Viņu asaru pilnā lūgšana sasniedz tavu sirdi. Un vai es lūgšanā protu raudāt? Vai mani saviļņo tas, ka esi par mani krustā sists, tava lēnprātīgā un ievainotā mīlestība? Vai es raudu par savu nepatiesumu un nepastāvību? Vai, saskaroties ar pasaules traģēdijām, mana sirds ir salta vai atmaigst? Kā es reaģēju uz kara neprātu, uz bērnu sejām, kas vairs neprot smaidīt, uz mātēm, kas redz savus bērnus izkāmējušus un izsalkušus un vairs nespēj liet asaras? Tu, Jēzu, esi raudājis par Jeruzalemi, tu raudi par mūsu cietajām sirdīm. Pieskaries man, dod man žēlastību raudāt, lūdzoties, un lūgties, raudot.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, dari jūtīgu manu sirdi!
Tu, kas pazīsti sirds noslēpumus: Jēzu, dari jūtīgu manu sirdi!
Tu, kas noskumsti, redzot dvēseli nocietināmies: Jēzu, dari jūtīgu manu sirdi!
Tu, kas mīli pazemīgu un satriektu sirdi: Jēzu, dari jūtīgu manu sirdi!
Tu, kas piedodot noslaucīji Pētera asaras: Jēzu, dari jūtīgu manu sirdi!
Tu, kas pārvērs asaras slavas dziesmā: Jēzu, dari jūtīgu manu sirdi!
9. Jēzum tiek novilktas drēbes
“Kungs, kad mēs esam redzējuši tevi izsalkušu un devuši tev ēst, vai izslāpušu un devuši tev dzert? Un kad esam redzējuši tevi kā svešinieku un uzņēmuši, vai kailu un tevi apģērbuši? Un kad mēs esam redzējuši tevi slimu vai cietumā un tevi apmeklējuši?” Tad karalis, atbildot viņiem, sacīs: “Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25, 37-40).
Jēzu, šie ir vārdi, kurus tu sacīji pirms ciešanām. Tagad es saprotu šo tavu uzstājīgo vēlmi identificēties ar trūkumcietējiem: tu tiki ieslodzīts cietumā; tu, kā svešinieks, tiki izvests no pilsētas, lai tevi sistu krustā; tu, kails, bez drēbēm; tu, slims un ievainots; tu, izslāpis pie krusta un izsalcis pēc mīlestības. Ļauj man saskatīt tevi cietošajos un saskatīt cietošos tevī, jo tu esi klātesošs tajos, kam atņemta cieņa, tajos, kurus pazemo iebiedēšana un netaisnība, netaisnīga peļņa, kas iegūta uz citu rēķina, valdot vispārējai vienaldzībai. Es skatos uz tevi, Jēzu, kam atņemtas drēbes, un es saprotu, ka tu mani aicini noģērbt tik daudz ārišķīgā. Jo tu skaties nevis uz ārējo izskatu, bet uz sirdi. Un tu nevēlies sterilu lūgšanu, bet gan tādu, kas ir auglīga mīlestībā. Dievs, kas ticis izģērbts, atklāj arī manu kailumu. Kāpēc ir viegli runāt, bet tad, vai es patiesi mīlu tevi nabagajos, tavā ievainotajā miesā? Vai es lūdzos par tiem, kam atņemta cieņa? Vai arī es lūdzos tikai tādēļ, lai apmierinātu savas vajadzības un ietērptos drošībā? Jēzu, Tava patiesība mani atkailina un liek man pievērsties tam, kas ir būtisks: tev, krustā sistajam un krustā sistajiem brāļiem un māsām. Dod man to saprast tagad, lai es netiktu atzīts par kailu un bez mīlestības, kad stāšos tavā priekšā.
Lūgsimies, sakot: Atbrīvo mani, Kungs Jēzu!
No pieķeršanās ārišķībām: Atbrīvo mani, Kungs Jēzu!
No nocietināšanās vienaldzībā: Atbrīvo mani, Kungs Jēzu!
No pārliecības, ka pienākums palīdzēt citiem neattiecas uz mani: Atbrīvo mani, Kungs Jēzu!
No tukšiem vārdiem un ārišķības lūgšanā: Atbrīvo mani, Kungs Jēzu!
No pārliecības, viss ir labi, ja man ir labi: Atbrīvo mani, Kungs Jēzu!
10. Jēzus tiek pienaglots pie krusta
Un nonākuši vietā, ko sauc par Galvaskausa vietu, tie piesita tur krustā viņu un ļaundarus, vienu pa labi un otru pa kreisi. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23,33-34).
Jēzu, viņi caurdur tavas rokas un kājas ar naglām, plēšot tavu miesu, un tieši tagad, kad fiziskās sāpes ir īpaši nežēlīgas, no tavām lūpām izskan neiespējamā lūgšana: piedod tam, kas iedzen naglas tavās locītavās. Un ne tikai vienu reizi, bet vairākas, kā atgādina Evaņģēlijs, ar darbības vārdu, kas norāda uz atkārtotu darbību: tu saki atkal un atkal: "Tēvs, piedod". Tātad kopā ar tevi, Jēzu, arī es varu rast drosmi izvēlēties piedošanu, kas atbrīvo sirdi un atjauno dzīvi. Kungs, tev nepietiek ar to, ka tu mums piedod, tu arī attaisno mūs Tēva priekšā: viņi nezina, ko dara. Tu nostājies mūsu pusē, kļūsti par mūsu aizstāvu, aizbildini par mums. Tagad, kad tavas rokas, ar kurām tu svētīji un dziedināji, ir pienaglotas, un tavas kājas, ar kurām tu nesi priecīgo vēsti, vairs nevar staigāt, tagad, bezspēcībā, tu atklāj mums lūgšanas visvarenību. Golgātas virsotnē tu mums atklāj aizlūgšanas augstumus, kas glābj pasauli. Jēzu, dari, lai es lūdzos ne tikai par sevi un saviem mīļajiem, bet arī par tiem, kas mani nemīl un mani ievaino; lai es lūdzos, saskaņā ar tavas Sirds ilgām par tiem, kas ir tālu no tevis; lai es aizlūdzu un aizbildinu par tiem, kas, ignorējot tevi, nepazīst prieku mīlēt tevi un saņemt tavu piedošanu.
Lūgsimies, sakot: Tēvs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!
Jēzus rūgto ciešanu dēļ: Tēvs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!
Viņa svēto rētu dēļ: Tēvs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!
Viņa piedošanas dēļ uz krusta: Tēvs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!
To dēļ, kuri tavas mīlestības dēļ piedod: Tēvs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!
To aizbildniecības dēļ, kuri tic, pielūdz, cer un mīl tevi: Tēvs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!
11. Jēzus piedzīvo pamestību uz krusta
Bet no sestās stundas tumsa apklāja visu zemi līdz pat devītajai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus iesaucās skaļā balsī, sacīdams: “Eli, Eli, lema sabahtani?”, tas ir: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?” (Mt 27, 45-46).
Jēzu, kāda nedzirdēta lūgšana: tu sauc uz Tēvu savas pamestības dēļ. Tu, augstais Dievs, nedārdini atbildes no debesīm, bet jautā kāpēc? Ciešanu kulminācijā tu piedzīvo Tēva attālināšanos un vairs pat nesauc viņu par Tēvu, kā vienmēr, bet par Dievu, gandrīz tā, it kā vairs nespētu atpazīt viņa vaigu. Kāpēc tā? Lai iegremdētu sevi līdz mūsu sāpju bezdibeņa dziļumiem. Tu to esi darījis manis dēļ, lai tad, kad es redzu tikai tumsu, kad piedzīvoju sabrūkam lietas, uz kurām balstījos, un iznīcību, es vairs nejustos vientuļš, bet ticētu, ka tu esi tur kopā ar mani: tu, sadraudzības Dievs, kas piedzīvo pamestību, lai es vairs nebūtu vientulības ķīlnieks. Kad tu izkliedz savu "kāpēc", tu to dari ar psalma vārdiem: tā tu pat vissmagāko pamestību pārvērti lūgšanā. Tas ir tas, kas jādara dzīves vētrās: tā vietā, lai klusētu un noslēgtos sevī, ir jāsauc uz tevi. Slava tev, Kungs Jēzu, ka tu neesi aizbēdzis no mana apjukuma, bet pieņēmis to līdz pat galam; slava un gods tev, kas, uzņemoties uz sevi pamestību, esi kļuvis tuvs tiem, kas ir vistālāk no tevis. Un es savu “kāpēc” tumsā, atrodu tevi, Jēzu, kas izgaismo nakti. Un tik daudzu vientuļo un atstumto, apspiesto un pamesto saucienā es sastopu tevi, mans Dievs: ļauj man tevi atpazīt un mīlēt.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, ļauj man tevi atpazīt un mīlēt!
Nedzimušajos un pamestajos bērnos: Jēzu, ļauj man tevi atpazīt un mīlēt!
Jauniešos, kuri gaida, kad kāds sadzirdēs viņu saucienu: Jēzu, ļauj man tevi atpazīt un mīlēt!
Tik daudzos atmestajos vecajos cilvēkos: Jēzu, ļauj man tevi atpazīt un mīlēt!
Ieslodzītajos un vientuļajos: Jēzu, ļauj man tevi atpazīt un mīlēt!
Visvairāk izmantotajās un aizmirstajās tautās: Jēzu, ļauj man tevi atpazīt un mīlēt!
12. Jēzus mirst, atdodoties Tēvam un atverot paradīzes vārtus labajam laupītājam
[Bet viens no ļaundariem, kas tur karājās] teica: “Jēzu, piemini mani, kad ieiesi savā valstībā”. Bet Jēzus viņam atbildēja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē”. […] Tad Jēzus iesaucās skaļā balsī, sacīdams: “Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu”. To pateicis, viņš izdvesa garu. (Lc 23,42-43.46).
Jēzu, ļaundaris paradīzē! Viņš uztic sevi tev, un tu uztici viņu kopā ar sevi Tēvam. Neiespējamā Dievs, tu padarīji laupītāju par svēto. Un ne tikai: Golgātā tu izmaini vēstures gaitu. Tu krustu, moku rīku, dari par mīlestības ikonu; nāves sienu tu padari par tiltu uz dzīvību. Tu pārvērt tumsu par gaismu, nošķirtību par sadraudzību, sāpes par deju un pat kapu, dzīves pēdējo staciju, par cerības sākumpunktu. Bet tu veic šos pavērsienus kopā ar mums, nekad bez mums. Jēzu, piemini mani: šī patiesā lūgšana ļāva tev darīt brīnumus šī ļaundara dzīvē. Nedzirdēts lūgšanas spēks. Reizēm man šķiet, ka mana lūgšana nav uzklausīta, kaut gan būtiskākais ir būt neatlaidīgam, būt pastāvīgam, atcerēties tev teikt: "Jēzu, piemini mani. Piemini mani, un mans ļaunums vairs nebūs galastacija, bet gan sākuma punkts. Piemini mani: ieslēdz mani atkal savā sirdī, arī kad es attālinos, kad apmaldos dzīves virpulī. Atceries par mani, Jēzu, jo būt tavā atmiņā - to parāda labais laupītājs - nozīmē ieiet paradīzē. Bet pāri visam atgādini man, Jēzu, ka mana lūgšana var mainīt vēsturi.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, piemini mani!
Kad cerība dziest un valda vilšanās: Jēzu, piemini mani!
Kad nespēju pieņemt kādu lēmumu: Jēzu, piemini mani!
Kad zaudēju paļāvību uz sevi un citiem: Jēzu, piemini mani!
Kad aizmirstu par tavas mīlestības lielumu: Jēzu, piemini mani!
Kad man liekas, ka manai lūgšanai nav jēgas: Jēzu, piemini mani!
13. Jēzus tiek noņemts no krusta un guldīts Marijas klēpī
Bet Simeons […] sacīja Viņa Mātei Marijai: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kurai pretosies. Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens […]” (Lk 2, 33-35).
Marija, pēc tava "jā" Vārds kļuva par miesu tavā klēpī; tagad tavā klēpī guļ viņa izmocītā miesa: tas bērns, kuru tu turēji savās rokās, ir sakropļots līķis. Tomēr tagad, vissmagākajā brīdī, atmirdz tavs upuris: zobens caururbj tavu dvēseli, un tava lūgšana joprojām ir "jā" Dievam. Marija, mēs reti sakām "jā", bet bieži "ja": ja man būtu labāki vecāki, ja mani labāk saprastu un mīlētu, ja mana karjera būtu labāk izdevusies, ja nebūtu šīs problēmas, ja es vienkārši vairs neciestu, ja Dievs mani uzklausītu... Nemitīgi jautājot sev, kāpēc kaut kas notiek, mums ir grūti ar mīlestību izdzīvot tagadni. Tev, Marija, būtu tik daudz "ja", ko teikt Dievam, bet tu joprojām saki "jā". Stipra ticībā, tu tici, ka sāpes, izdzīvotas mīlestībā, nes pestīšanas augļus; ka esot kopā ar Dievu, ciešanām nepieder pēdējais vārds. Un, turot nedzīvo Jēzus miesu savās rokās, tevī atskan pēdējie vārdi, ko viņš tev teica: Lūk, tavs dēls! Māte, es esmu šis dēls! Ņem mani savās rokās un noliecies pār manām brūcēm. Palīdzi man teikt "jā" Dievam, "jā" mīlestībai. Žēlsirdības Māte, mēs dzīvojam nežēlīgā laikā, un mums ir vajadzīga līdzjūtība: tu, maigā un spēcīgā, svaidi mūs ar lēnprātības eļļu: atšķetini sirds pretestību un dvēseles mezglus.
Lūgsimies, sakot: Ņem mani pie rokas, Marija!
Kad es padodos nosodījumam un ieņemu upura lomu: Ņem mani pie rokas, Marija!
Kad es pārstāju cīnīties un piekrītu dzīvot nepatiesībā: Ņem mani pie rokas, Marija!
Kad es kavējos un nerodu drosmi teikt Dievam “Jā”: Ņem mani pie rokas, Marija!
Kad esmu iecietīgs pret sevi, bet bargs pret citiem: Ņem mani pie rokas, Marija!
Kad vēlos, lai pasaule un Baznīca mainītos, bet pats nemainos: Ņem mani pie rokas, Marija!
14. Jēzus tiek guldīts Jāzepa no Arimatejas kapā
Bet vakaram iestājoties, atnāca bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzpes, kas arī pats bija Jēzus māceklis. Viņš aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesu. […] Un Jāzeps, paņēmis miesu, ietina to tīrā audeklā un guldīja savā jaunajā kapā, kuru bija izcirtis klintī […] (Mt 27,57-60).
Jāzeps: vārds, kas kopā ar Mariju izskan Ziemassvētku rītausmā, iezīmē arī Lieldienu sākumu. Jāzeps no Nācaretes sapņoja un drosmīgi paņēma Jēzu, lai glābtu viņu no Hēroda; tu, Jāzep no Arimatejas, paņem viņa miesu, nezinādams, ka neiespējamais un brīnumainais sapnis piepildīsies tieši tur, kapā, ko tu atdevi Kristum, kad domāji, ka viņš tavā labā vairs neko nespēj darīt. Turpretī tā patiešām ir taisnība, ka katra Dievam veltītā dāvana nes vēl lielāku atlīdzību. Jāzep no Arimatejas, tu esi apņēmīgs drosmes pravietis. Tu ej pie bailīgā Pilāta un viņu lūdz, lai tādējādi varētu dāvāt Jēzum kapu, ko biji uzcēlis pats sev. Tava lūgšana ir neatlaidīga, un vārdiem seko darbi. Jāzep, atgādini mums, ka neatlaidīga lūgšana nes augļus un pārvar pat nāves tumsu, ka mīlestība nepaliek bez atbildes, bet dāvā jaunu sākumu. Tavs kaps, kas – vienīgais visā vēsturē – kļūs par dzīvības avotu, bija jauns, tikko izcirsts klintī. Un es, ko es šajās Lieldienās dāvāju Jēzum jaunu? Mazliet laika, lai būtu kopā ar viņu? Mazliet mīlestības pret citiem? Savas apglabātās bailes un postu, ko Kristus gaida, lai es viņam dāvātu, kā tu to darīji ar kapu? Tās būs īstas Lieldienas, ja es kaut ko no sava dāvināšu tam, kas par mani atdeva dzīvību: jo, dodot, cilvēks saņem; jo dzīvība tiek atrasta, kad to pazaudē, un mēs iemantojam tad, kad dodam.
Lūgsimies, sakot: Kungs, apžēlojies!
Par mani, kas esmu slinks, lai atgrieztos: Kungs, apžēlojies!
Par mani, kam patīk saņemt, bet nepatīk dot: Kungs, apžēlojies!
Par mani, kas nespēju atdoties tavai mīlestībai: Kungs, apžēlojies!
Par mums, kas gatavi kalpot lietām, bet ne cilvēkiem: Kungs, apžēlojies!
Par mūsu pasauli, kuru apņēmuši egoisma kapi: Kungs, apžēlojies!
Noslēguma lūgšana (14 reizes piesaukts Jēzus vārds)
Kungs, mēs lūdzam tevi kā trūcīgie, vājie un slimie Evaņģēlijā, kuri piesauca tevi ar visvienkāršāko un pazīstamāko vārdu - tavu vārdu.
Jēzu, tavs vārds glābj, jo tu esi mūsu pestīšana.
Jēzu, tu esi mana dzīve, un, lai nenoklīstu no ceļa, man esi vajadzīgs tu, kas piedod un piecel, kas dziedini manu sirdi un piešķir jēgu manām sāpēm.
Jēzu, tu esi uzņēmies uz sevis manu ļaunumu, un no krusta nevis rādi uz mani ar pirkstu, bet apskauj mani; tu, lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, dziedini mani no rūgtuma un aizvainojuma, atbrīvo mani no aizdomām un neuzticības.
Jēzu, es skatos uz tevi pie krusta un redzu savu acu priekšā mīlestību, kas ir manas esības jēga un mana ceļa mērķis: palīdzi man mīlēt un piedot, pārvarēt nepacietību un vienaldzību, nesūdzēties.
Jēzu, pie krusta tu esi izslāpis, un tās ir slāpes pēc manas mīlestības un manas lūgšanas; tev tās ir vajadzīgas, lai piepildītu līdz galam savus labos un miera plānus.
Jēzu, es pateicos tev par tiem, kas atsaucas tavam aicinājumam un ir neatlaidīgi lūgšanā, drosmīgi ticībā un pastāvīgi grūtībās.
Jēzu, es uzticu tev tavas svētās tautas ganus: viņu lūgšana uztur ganāmpulku; lai viņi atrod laiku stāvēt tavā priekšā, un lai viņu sirdis ir vienotas ar tavu.
Jēzu, es tevi slavēju par kontemplatīvajiem (lūgšanu cilvēkiem), kuru lūgšana, paslēpta no pasaules un tev tīkama, sargā Baznīcu un cilvēci.
Jēzu, es nesu tavā priekšā ģimenes un tos, kuri šovakar lūdzās no savām mājām, vecos ļaudis, īpaši tos, kuri ir vieni, slimos, Baznīcas dārgums ir šie cilvēki, kuri apvieno savas ciešanas ar tavām.
Jēzu, lai šī lūgšana sasniedz māsas un brāļus tik daudzās pasaules malās, kuri cieš no vajāšanām tava vārda dēļ, kuri cieš no kara traģēdijas un kuri, smeļoties spēku tevī, nes smagus krustus.
Jēzu, ar savu krustu tu mūs visus esi apvienojis: paturi ticīgos sadraudzībā, dāvā brālību un pacietību, palīdzi mums sadarboties un soļot kopā; uzturi mieru Baznīcā un pasaulē.
Jēzu, svētais tiesnesis, kas mani sauc vārdā, pasargā mani no neapdomīgiem spriedumiem, tenkām, vardarbīgiem un aizskarošiem vārdiem.
Jēzu, pirms nāves tu teici: "Ir piepildīts”. Es savā nepilnībā nevaru to pateikt, bet es paļaujos uz tevi, jo tu esi mana, Baznīcas un visas pasaules cerība.
Jēzu, vēl viens vārds, ko vēlos tev pateikt un atkārtot: paldies tev! Paldies tev, mans Kungs un mans Dievs.