Francisks: katra aicinājuma mērķis – izplatīt cerību un mieru
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pasaules lūgšanu diena par aicinājumiem, kurai šogad izvēlēts temats “Cerības svētceļnieki, miera veicinātāji”, ir iespēja atgādināt par to cilvēku uzticīgo, ikdienas un bieži vien apslēpto apņemšanos, kuri ir atbildējuši aicinājumam, kas saista visu viņu dzīvi – raksta Francisks. Šāda diena tiek svinēta katru gadu Lieldienu ceturtajā svētdienā un ir katram ticīgajam adresēts aicinājums novērtēt lielo Dieva aicinājuma dāvanu. Kungs aicina, lai mēs varētu piedalīties Viņa mīlestības plānā un iemiesot Evaņģēlija skaistumu dažādos dzīves stāvokļos. Dokumentā atgādināts, ka visi kristieši ir aicināti atbildēt Dieva aicinājumam kalpot Viņam pasaulē, neatkarīgi no tā, vai tas notiek konsekrētajā dzīvē, priesterībā, laulībā vai pat vienatnē. Dievs mūs aicina, taču vienmēr respektē mūsu brīvību.
Pāvests skaidro, ka ieklausīšanās Dieva aicinājumā nebūt nav no ārpuses uzspiests pienākums varbūt kāda reliģiska ideāla vārdā, bet, gluži pretēji, tas ir drošākais veids, kā uzturēt mūsos mītošās ilgas pēc laimes. Mūsu dzīve tiek īstenota un piepildīta tad, kad atklājam, kas mēs esam, kādas ir mūsu stiprās puses, kur mēs tās varam likt lietā, kādu ceļu mēs varam veikt, lai kļūtu par mīlestības, pieņemšanas, skaistuma un miera zīmi un instrumentu tur, kur dzīvojam.
Harizmu un aicinājumu daudzveidība Baznīcā palīdz mums pilnīgi izprast savu kristīgo identitāti: ikviens no mums ir Baznīcas loceklis, debesu Tēva bērns un brālis un māsa saviem līdzcilvēkiem – lasām vēstījumā. Tāpēc Pasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem ir sinodāls raksturs: harizmu ir daudz, un mēs esam aicināti ieklausīties cits citā un iet uz priekšu, lai tās atklātu un izprastu, uz ko Gars mūs aicina visu labumam.
Mūsu priekšā ir 2025. Jubilejas gads. Svētais tēvs aicina mūs tuvoties tam kā cerības svētceļniekiem, jo, atklājot savu aicinājumu un liekot lietā dažādas Gara dāvanas, mēs varam atklāt pasaulei paša Jēzus sapni, proti, veidot vienu saimi, kas ir vienota Dieva mīlestībā un saistīta tuvākmīlestības, dalīšanās un brālības saitēm.
Pāvests atgādina, ka šī diena ir īpaši veltīta lūgšanai, lai izlūgtu no Dieva aicinājumus Viņa valstības celšanai. “Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā” (Lk 10, 2). Taču lūgšana, kā zinām, vairāk sastāv no klausīšanās nekā no Dievam adresētiem vārdiem. Kungs uzrunā mūsu sirdi un grib to atrast atvērtu, vaļsirdīgu un nesavtīgu. Viņa Vārds Jēzū Kristū kļuva Miesa. Jēzus mums atklāj, kāda ir Tēva griba. Francisks norāda, ka šajā 2024. gadā, kas ir veltīts lūgšanai, lai sagatavotos Jubilejai, mēs esam aicināti no jauna apzināties, cik brīnišķīgi ir tas, ka varam veidot ar Kungu dialogu, sirsnīgi sarunāties ar Viņu un tādējādi kļūt par “cerības svētceļniekiem”, jo lūgšana ir galvenais cerības spēks. Kad tu lūdzies, vairojas cerība. Lūgšana atver durvis cerībai.
Ko nozīmē būt svētceļniekiem? – jautā Svētais tēvs. Būt svētceļniekiem nozīmē vienmēr sākt no jauna, atgūt entuziasmu un spēku, lai ietu dažādus ceļa posmus, kas, neraugoties uz grūtībām, vienmēr mums paver jaunus apvāršņus un nezināmas panorāmas – skaidro pāvests. Būt cerības svētceļniekiem un miera veicinātājiem nozīmē arī balstīt savu dzīvi uz Kristus augšāmcelšanās klints, apzinoties, ka visam ir sava jēga. Neskatoties uz neveiksmēm, labais, ko mēs sējam, aug klusi, un nekas nevar mūs šķirt no galamērķa, kas ir tikšanās ar Kristu un prieks dzīvot savstarpējā brālībā uz mūžiem. Lai veiktu labu svētceļojumu, ir jāatbrīvojas no liekiem smagumiem, jāņem sev līdzi svarīgāko un ik dienas jārūpējas par to, lai nogurums, bailes, nenoteiktība un tumsa neaizšķērsotu iesākto ceļu – iesaka Svētais tēvs.
Kāds ir ikviena aicinājuma mērķis? Kļūt par cerības cilvēkiem. Mēs savā harizmu un dāvanu dažādība esam aicināti – gan katrs atsevišķi, gan kā kopiena – “iemiesot” pasaulē cerību. Šobrīd pasauli apdraud “sadrumstalotais trešais pasaules karš”, migrācija, trūkumcietēju skaita pieaugums, vides degradācija. Tam visam pievienojas mūsu ikdienas grūtības, kā rezultātā varam nolaist rokas un ļauties rezignācijai. Tāpēc šajā laikā mums, kristiešiem, ir ļoti svarīgi attīstīt cerības pilnu skatienu, lai ar savu darbu nestu augļus un kalpotu Dieva valstības celšanai. Šī valstība ir mīlestības, taisnības un miera valstība. Runa ir par cerību, kas nepieviļ (sal. Rom 5, 5), jo Kungs apsolīja, ka būs ar mums ik dienas un iesaistīs mūs pestīšanas darbā, ko Viņš grib veikt katra cilvēka sirdī. Pāvests kārtējo reizi aicina jauniešus celties, mosties no miega, atmest vienaldzību, atvērt sava cietuma durvis un atklāt savu aicinājumu Baznīcā un pasaulē, lai sētu cerību un nestu mieru.
